Spirāles dinamika

Spirāles dinamika

Spirāles dinamika ir psiholoģisko, sociālo un bioloģisko sistēmu kopums, kas veido teoriju par apziņas vērtību sistēmu. Tā palīdz rast atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc katram ir sava iekšējā karte, kas palīdz orientēties personiskajā vērtību sistēmā un saprast, kāpēc tas, kas ir derīgs visiem, nav derīgs man. Spirāles dinamika atbild uz jautājumiem, kāpēc atšķiras cilvēku domas par vienu un to pašu jautājumu un izskaidro kur rodas sajūta, ka katrs saprot “pēc savas attīstības pakāpes”.

Spirāles dinamika – kas tas ir?

Spirāles dinamika radusies pēc ClareW.Graves, DonE.Beck, Christopher Cowan un Ken Wilber teorijām. Zināšanas par to var izmantot analizējot atsevišķā cilvēka attīstību, sabiedrību, sociālos veidojumus, organizācijas un arī valstis. Katrs spirāles līmenis sevī ietver attiecīgajam spirāles līmenim raksturīgo uzvedību vai līderības tipu, uztveres filtrus, prioritātes, motivāciju un lojalitāti nosakošos faktorus, kā arī resursus un to pieejamību.

Spirāles dinamika izskaidro kā indivīds domā par lietām nevis ko domā, kāpēc cilvēki dažādi pieņem lēmumus, kāpēc dažādi reaģē uz dažādiem kairinātājiem, kā mainās viņu pieņēmumi, uzskati un vērtību sistēma un kāpēc mainās mērķi. Dažādos pētījumos ir pierādīts, ka cilvēks savā attīstības procesā iziet kādu noteiktu attīstības loku skaitu – kādam tas ir lielāks, bet kāds “iesprūst” un apstājas. Savukārt to vistiešākajā veidā nosaka vide, kurā viņš atrodas – ģimene, sabiedrības normas, sociums. Katra nākamā spirāles dinamika, jeb attīstības loks pieprasa apmierināt tās vajadzības, kas nav tikušas apmierinātās iepriekšējā. Iepriekšējā pieredze saglabājas, bet cilvēks jau domā, rīkojas un jūtas citādi. Uz viņu vairs “nestrādā” vai pat nav pieņemami zemā esošā līmeņa nosacījumi, tomēr viņš tos atpazīst. Augstākie līmeņi neizslēdz zemākos, bet zemākie līmeņi neizprot augstākos.

Spirāles dinamika – līmeņu raksturojums.

Bēšs – izdzīvošana un instinkti. “Akmens laikmets”, kurā dominē pirmatnējie instinkti, vienpatība vai nelielas grupas, sazvērestības teorijas, izdzīvo stiprākais, viltīgākais. Prioritātes ir pārtika, sekss, pajumte un drošība. Uzvedība instinktīva, ar mērķi palikt dzīvām un par katru cenu iegūt to, ko vajag, bez domāšanas par sekām.

Violets – māņticība, tradīcijas, maģija. Grupu rituāli, pakļaušanās “Augstākai varai” vai gariem. Asins saišu spēks, grēks, atriebība. Pieņemams ir viss, kas nāk par labu ciltij. Mistika, aizspriedumi, dievu vai senču pielūgsme, kas dala visu pasauli divās daļās, labajos un ļaunajos. Tabu sistēma un pakļaušanās cilts vecākajam, visi par vienu, viens par visiem. Uzdevums – nodalīt savu pasauli no svešās un nesaprotamās.

Sarkans – vara un autoritāte. Darba spēka ekspluatācija. Viena līdera vara, pārliecība, ka cilvēks pēc dabas ir slinks un ir jāpiespiež kaut ko darīt. Emociju vardarbīga apspiešana. Taisnība pieder stiprajam. Cieņu rada bailes, agresija, ekspansija. Dominance, despotisms, cīņa, ko nesaista ar vainas apziņu. Absolūts egocentrisms, tūlītējas baudas vai atalgojuma nepieciešamība, es tev, tu man. Organizācijās – boss kā līderības stils.

Zils – likums un kārtība. Patriotisms, uzspiesta piederības vai vainas sajūta, pakļaušana valdošajai iekārtai, sevis ziedošana augstāka mērķa vārdā. “Savējie” un “svešie”, hierarhija, struktūra, spēles noteikumus nosaka likumdošana un disciplīna, akla paklausība. Jēga meklējama darbā nevis laimē, jo svarīga ir kārtība. Atbilstība standartiem un rāmjiem, dzīvošana pēc citu noteikumiem. Rodas vainas sajūta un sapratne, ka pēc nozieguma būs sods. Tiek meklēta īstā jēga, bet to vēl ir bail paust. Dizainu nosaka funkcionalitāte, ne ētiskais baudījums. Organizācijās morāli pamācošs, autoritārs vadības stils, jāzina sava vieta un noteiktā kārtība, cieņā “vecākie” un pēcnāves apbalvojumi.

Oranžs – efektivitāte, sistēma, racionālisms. Ekonomiskā motivācija, kas vērsta uz savām interesēm, konkurence, kas veicina rezultātus, svarīgi būt vislabākajam. Zinātnes uzplaukums, materiālisms. Sabiedrības viedoklis kā kritērijs, svarīgi sasniegumi, uzvaras, sevis pierādīšana, risku uzņemšanās. Ja es domāju, tātad, dzīvoju. Būtisks ir saprāts un individualitāte. Organizācijas kļūst sarežģītākas, parādās atgriezeniskā saite, izpratne par vienotiem noteikumiem visiem, tomēr vairs nav vienīgās un mūžīgās patiesības, viss ir mainīgs. Līderības stils –racionāls, profesionāls, uz izaugsmi orientēts. Rodas aizdomas, ka ne jau naudā ir laime.

Zaļš – līdzcietība, vienlīdzība, garīgums. Kopīga izaugsme, vienlīdzība, humānisms, tolerance, stabilitāte, apkārtējās vides ietekme un ietekme uz to. Iekšējā miera, harmonijas un līdzsvara meklējumi sociāli atbildīgā sabiedrībā. Rūpes par savu fizisko un garīgo veselību un par cilvēkiem visapkārt. Motivācija ir attiecības un izaugsme. Organizācijās valda uzticība, līderi ir mazāk autokrātiski, tomēr krīt efektivitāte un rodas stagnācija, jo atbildībai robežojas ar kolektīvo bezatbildību. Lēmumi tāpēc tiek pieņemti lēni, konsultējoties ar visiem, gaidot vienprātību. Orientācija uz komandu.

Dzeltens – ar šo sākas integrālais līmenis, kas nozīmē integrēt dažādās pieredzes, lai realizētu piepildītu dzīvi un sagatavotu kvantu lēcienam. Funkcionalitāte, atzinība, plūsma. Pašmotivācija, pārmaiņas, izaugsme kā dabiska nepieciešamība. Sistēmiskā domāšana ar virzienu uz sistēmas, ne savu labklājību. Savu vērtību atzīšana un sekošanā tām. Ētika, savstarpējo attiecību ekoloģija. Kārtības meklēšana haosā, lai atrastu vadošos principus (nevis cilvēkus) . Garīguma un metafizikas apvienojums. Es pats esmu savas realitātes radītājs. Spontāna un integrāla domāšana, tās mērķis ir neatkarība, brīvība, cieņa, pašrealizācija. Būtiskākais –nevis uzvarēt, bet labi pavadīt laiku. Identitātes un struktūru daudzveidība. Elastība un funkcionalitāte ir augstākā prioritāte. Nav izteiktas nepieciešamības pēc pieķeršanās, enerģiju pārvadīšana, nevis savas kārtības noteikšana. Personalizācija, radošums. Vadības stils – orientēts uz cilvēkiem un projektiem. Nauda kā brīvības sasniegšanas instruments.

Tirkīzs – globāls, integrāls, evolūcija, holistika. Pasaule ir vienots, dinamisks organisms ar savu kolektīvo prātu. Visa savienojumu ar visu. Holistiskais līmenis, intuitīvā domāšana. Vienotības pieredze caur prātu un dvēseli. Dzīvības enerģija, pielāgošanās realitātei, jo vide piesātināta ar enerģiju un informāciju. Ilglaicīgs un globāls skatījums, jūtu savienošana ar zināšanām, kolektīvās domāšanas pieredze.

Telpa un laiks nav objekti vai lietas, mēs to vienkārši nēsājam līdz kā bruņurupuči nēsā līdz savas bruņas. Kad šīs bruņas – laiks un telpa, tiek nomesti, apziņa joprojām turpina eksistēt. Apziņas nāve kā tāda neeksistē. Nāve ir tikai doma vai ideja, kurai cilvēki tic, jo identificējas ar savu ķermeni un uzskata, ka arī viņu apziņa ies bojā līdz ar ķermeņa nāvi. Tomēr, ja ķermenis nevis producē, bet tikai uztver apziņu, līdzīgi kā televizors uztver radioviļņus, tad, protams, līdz ar ķermeņa nāvi apziņa nevar pārstāt eksistēt. Apziņa eksistē pat ārpus laika un telpas, tai piemīt spēja būt jebkur, cilvēka ķermenī vai ārpus tā, arī citās pasaulēs vai dimensijās, jo tai ir nelokāla daba, līdzīgi kā kvantu objektiem.”  Citāts: www.meta-reality.info

Attēls: http://spiraldynamicsintegral.nl/