Ikdienā bieži runājam par grābekli, uz kura gadās uzkāpt, vai slazdu, kurā atkal iekrītam, nedomājot, kur tie rodas, bet eneagramma ir tas resurss, kas iedod skaidrojumu. Eneagrammas grābeklis kā “statuss” vai kā “diagnoze” ir ērts veids kā atpazīt savus savus uzvedības modeļus. Katrs grābeklis ar ko atkal un atkal saņemam belzienus pa pieri, vai slazds, kurā iekrītam ikdienas saskarsmē, komunikācijā un attiecībās, ir mūsu autopilota sastāvdaļa, ko atklāj eneagramma. Runājot biznesa valodā, tas ir uzvedības paterns vai piemītošais personības tips, kurš nav empātisks pret citiem, un nodara vairāk posta kā labuma. Tāpēc vērtīgi ir atpazīt to, kas neļauj mums tikt uz priekšu, vai pat sagrauj sasniegto. Ja tev ir krīze, darba vai personīgā, meklē grābekli, kam esi uzkāpis vai slazdu, kur esi iekritis.
Eneagramma kā iespēja atpazīt savus grābekļus
Skaudība
Skaudība ir zemas pašapziņas pazīme, bet cilvēku bez pašapziņas un pašcieņas neciena arī citi. Cilvēks ar zemu pašapziņu nemīl sevi. Ja viņš nespēj mīlēt sevi, kā gan var mīlēt citus?
Skaudība ir naidīgas, nedraudzīgas jūtas, kuras izraisa citu manta, labklājība, panākumi un darbs. Tā ir ne vien iekāre pēc labuma, kas ir otram, bet arī vēlme, lai otram šī labuma nebūtu!
Skaudības izpausme ir aizvainojums. Savukārt aizvainots cilvēks rada intrigas. Skauģim nav savas dzīves, viņam nav savas atbildības un sava prieka. Tā vietā viņš meklē skeletus svešās guļamistabās, ar baudu tos velk ārā, lai ko pierādītu citiem.
Nežēlo skauģi un nejūti tam līdzi. Viņš pats izvēlējies savu dzīvi un attieksmi – jo vairāk viņš vēlas, lai otram nebūtu, jo vairāk viņš zaudē pats. Tiek zaudēta uzticība, attiecības, mīlestība. Viņš piesaista zaudējuma enerģiju, un tā ņem viņam nost pat to, kas vēl tam atlicis.
Cilvēks ar zemu pašapziņu ne tikai netic pats sev, viņš netic arī citiem. Bet bez ticības nenotiek nekas – tā vietā lai ietu uz priekšu, tiek tērēts laiks un enerģija, lai pierādītu, ka vispār nav vērts iet.
Lepnība
Tas ir netikums, ko sauc par egoismu. Tā ir nepareiza sevis mīlestība, jo tās pamatā ir patmīla. Lepnībai ir divi virzieni. Pirmais virziens – lepnība mudina visu attiecināt uz sevi. Cilvēks grib būt citu uzmanības un interešu centrā. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem viņš cenšas panākt, lai būtu nozīmīgs, un dara to uz citu rēķina. Otrais virziens – lepnība tiecas vadīt citus un valdīt pār viņiem. Ja cilvēks neuzvar, ja negūst panākumus, tad cieš viņa nepareizi izveidotā pašcieņa.
Tas ir iekšējais svarīgums – es esmu labāks, pārāks, gudrāks un pareizāks. Tā rada iekšējo agresiju, vērtējot citus pēc savas mērauklas, kur citi ir zemāki. Lepnība rada nosodījumu, ignoranci, naidu, padomu došanu. Darbībā tas izpaužas kā atklāta vai slēpta otra cilvēka pazemošana. Lepns cilvēks nespēj pieņemt situācijas, kas nav pēc viņa sapratnes vai plāna un scenārija. Viņš nepieņem otra brīvo gribu un apzināto izvēli. Jebkura neatbilstība izraisa pretreakciju ar dusmu un pamacību izpausmēm.
Izjust savu svarīgumu, paceļot to pāri otram, nozīmē ka zemapziņā tiek strādāts ar citu pasaules iznīcināšanas programmu. Bet iznīcināšana atgriežas pret tā radītāju ar pašiznīcināšanas procesiem dažādos veidos – kā traumas, slimības, neveiksmes un neizdošanās. Par šiem cilvēkiem saka – “Dzīve viņu nolika pie vietas”. Vienīgais ceļš kā sevi atbrīvot no paša radītās pašiznīcības ir spēja pieņemt citus, bez nosodījuma, salidzinājuma un aizvainojuma.
Negausība
Nesātība ir tad, kad ar apziņu it kā ir skaidrs, ka ir labi, bet kāds no bez-apziņas saka vajag vēl! Bet no tā, ko gribas vēl, jau pēc laika atkal ir slikti, jo tas, izrādās, nebija tas, ko vajag. Vajag kaut ko vēl. Bet tad ir vēl sliktāk, jau no no pārēšanās. Negausība ir nespēja apstāties. Ne naudā, ne baudā, ne informācijā, ne cilvēkos. Negausis ņem vēl un vēl, savāc sev, un ne jau lietošanai, bet noliek malā – lai pastāv, gan kādreiz noderēs, jo šoreiz, jau atkal, tas nav tas, ko vajadzēja.
Negausim neeksistē līdzsvara princips – tas māk tikai ņemt, bet nemāk dot. Negausība ir uzpampusi pati no savas nesātībās, jo ir aprīti visi iespējamie citi grēki.
Skopums: man nevajag, bet es paņemšu, lai netiek citam!
Zema pašapziņa: ja ir citiem, vajag man arī, pat ja nevajag…
Nepārliecinātība: arvien nezinu, vai tas ir īstais, ko man vajag…
Bailes: un, ja nu nākotnē man tas pietrūks?
Konkurence: man būs vairāk kā tev!!!
Skaudība: kāpēc tev ir tas, kas nav man!?
Iekāre: ak, tas atkal ir kaut kas, kas man vēl nav~
Mantkāre: vajag vēl un vēl un vēl..
Slinkums
Slinkumam ir visplašākais sinonīmu klāsts. Tā ir ilūzija, ka, izvairoties no plānotā darba un tā vietā darot ko citu, esi ieguvējs. Tā ir bezatbildība – gan jau atbildību varēs novelt uz kādu citu. Tā ir izvairīšanās no atbildības, jeb nespēja pieņemt lēmumus. Slinkums ir pašapmāns – tā vietā, lai darītu to, kas aktuāls, tiek veikti citi “ļoti svarīgi” darbi (Procrastination). Tā ir atlikšana – gan jau, kaut kad pēc tam. Bet “pēc tam” bieži vien vairs nav aktuāli.
Slinķa aizsegs ir atrunas: “es jau būtu to izdarījis, ja vien…”
Slinķis ir nepārspējams vainotājs: “es to nevarēju izdarīt, jo viņš…”
Budisti apgalvo, ka slinkuma pamatā ir seši prāta radīti slazdi: ir pārāk auksts vai ir pārāk karsts; ir pārāk agrs vai ir pārāk vēls; esmu pārāk izsalcis vai nu jau esmu pārāk pieēdies. Tā pašapmānam un atrunām nomainot citai citu, tiek attaisnota bezdarbība. Slinkumu rada zema pašapziņa. Nekā nedarīšana, atlikšana un vilcināšanās kalpo kā drošs slēpnis, kas pasargā no neizdošanās, kļūdīšanās, atraidījuma, vilšanās un nevēlama vērtējuma (Feed-Back). Mazvērtība tiek slēpta aiz iedomības un augstprātības – cilvēks jūtas nevērtīgs vai nekompetents, bet deklarē – “mani tas nemaz neinteresē”, “man nav laika to paveikt”, “man ir citi svarīgi darbi”. Slinkums ir aizsardzības mehānisms – skaroties ar spēcīgiem stresa izraisītājiem, tiek pārveidota vai izstumta no apziņas nevēlama informācija, ar to izvairoties no emocionāla diskomforta.
Dusmas
Dusmas pēc būtības ir ļoti strauja un asa enerģija. Un dusmām ir divas sejas – dusmas, kas rada, un dusmas, kas posta.
Ja dusmām ir zemā, iznīcinošā enerģija, tad tām piemīt visa plašā destrukcijas mehānismu palete – sākot no attaisnojumu meklēšanas, vainošanas, līdz pat atriebības un postīt kārei. Savukārt tas ieslēdz bumeranga efektu, un, kas rada sagrāves mehānismus dusmu īpašniekā, kurš par savām dusmām maksā ar slimībām, neveiksmēm, sagrautām attiecībām utt. Cilvēks saņem pretim to, ko pats radījis – postu neveiksmju izskatā, kas rada vēl lielākas dusmas. Tas ir ceļš uz nebeidzamiem posta lokiem.
Ja dusmām ir piemīt otra, virzošā enerģija – dusmas, kas kalpo kā izlaušanās mehānisms no nevēlama stāvokļa, situācijas, tad tās dusmas, kas nepieņem un nesamierinās ar esošo stāvokli. Tās ir enerģijas avots, kas atbrīvo no enkuriem un rada iespēju tikt nākamajā spēles līmenī. Es nepieņemu to, kas mani neapmierina! Un pats uzņemos par to atbildību, lai to mainītu! Es zinu, ka Visums ir variantu telpa, un man ir iespēja no vienas matricas pāriet citā. Protams, dusmas ir tikai viena no iespējām mainīt esošo stāvokli. Katram tā ir viņa brīvā griba, apzināšanas un atbildībā par to, ko es nesu sev līdzi, ko es daru, kā es to daru un ko es radu.
Alkatība
Alkatība ir pārmēru cenšanās iegūt bagātību un statusu, varu un spēku, autoritāt un ietekmi. Tā ir vēlme sasniegt jebkādiem līdzekļiem vairāk nekā patiesībā būtu nepieciešams. Mantkārība veidojas cilvēkiem, kas nespēj nodalīt “vēlmes” no “vajadzības”. Tas ir bezdibenis, kurš pazudina cilvēku, jo tas, nemitīgi cenšoties apmierināt savas nekontrolējamas vēlmes, nejūt gandarījumu par to, kas ir sasniegts un ir šeit un tagad.
Alkatība var izpausties arī kā vēlme justies morālā, sociālā, garīgā vai jebkurā citā veidā labākam un pārākam kā citi. Alkatības sekas ir nespēja noturēt sevi apmierinātības stāvoklī, un cilvēks lēnām pats sevi nogalina ar dziņu sasniegt nesasniedzamo, nespējot pieņemt, ka kādam ir vairāk, kāds ir gudrāks vai bagātāks.
Fiziska plānā mantkārība cilvēkus sagrauj ar materiālo nespēju uzturēt kādu no savām iegribām, jeb viņu iznīcina bankrots. Garīgā plānā tā izpaužas kā augstprātība, ko rada nepieciešamība nemitīgi būt par kādu svarīgākam, salīdzinot citus ar sevi, noniecinot tos par viņu sasniegumiem, un pamācot kā tiem dzīvot. Cilvēks apkārtējiem kļust nepatīkams un nepieņemams. Tas ir pašiznīcības ceļš, kurā cilvēks zaudē pilnīgi visu un visus, jo Visuma likumi darbojas pēc principa – jo vairāk tu gribi dabūt, jo vairāk tev tiek atņemts.
Iekāre
Vārds “iekāre” bieži vien ir saistīta ar seksuālo iekāri, iespējams, tāpēc tas maz tiek izskatīts citos kontekstos. Tomēr grieķu vārds “ἐπιθυμέω” nozīmē arī ļoti plašu vārda skaidrojumu – “vēlme”. Savukārt vēlme var būt apmierinām un nepamierināma. Iekāre ir neapmierināma, nesasniedzama vēlme. Tā ir arī vēlme, ko pat nav ētiski vai nav vēlams sasniegt.
Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu vai viņa lauku. Tev nebūs iekārot viņa vērsi un viņa ražu. Iekāre ir apsēstība, tā ir pieķeršanās kaut kam, kas tev nav, bet ko vēlies dabūt par katru cenu. Tu esi gatavs maksāt par to jebko. Un Visums to dzird – tāpēc tu arī maksā, tikai to cenu, kuru Tev nosaka tur, “augšā”.
Iekāre ir galvenais iemesls zemai pašapziņai (es nevaru dabūt to, ko vēlos), nepilnības sajūtai (es nejūtos piepildīts), depresijai (nekam nav nozīmes, jo man nekā nav) un vistiešākais iemesls ciešanām. Iekāre attiecas uz pasaules uzskatiem, nodomiem, runu, uzvedību, mērķiem un to piepildījumu, domāšanu, emocijām un jušanu. Iekāre attiecas uz visu, un tā var būt jebkur. Vēro cilvēku, kas ir brīvi no iekāres, kas priecājas par to, kas viņam ir. Tas ir patiesi brīvs cilvēks – apmierināts cilvēks, kas mīl sevi un cilvēkus ap sevi. Un cilvēki par to mīl viņu. Jo viņam ir tas viss, ko tu iekāro.
Kas ir eneagramma?
Tā ir strukturēta mācība par deviņiem personības tipiem, jeb eneatipiem un tā aptver daudzdimensiju cilvēku tipoloģijas iespēju. Šajā sistēmā katras personības tips ir ne tikai horizontāli izprotams, atklājot cilvēka prasmes, talantus un spējas, bet arī vertikāli novērtējams, analizējot viņa emocionālo inteliģenci, kas dod ieskatu par cilvēkam piemītošajiem dzīves attieksmes principiem.
Eneagramma nosauc vārdā mūsu ēnas
Andreass Eberts: «Eneagramma. Es par to uzzināju no franciskāņu mūka Ričarda Rora. Viņš neko par to nerakstīja, tikai stāstīja – es uzrakstīju grāmatu, izmantojot viņa stāstījumu un citus materiālus. Esmu pārliecināts, ka eneagramma ir ļoti sena un kristīga mācība par grēku. Mums patīk atzīties, ka esam grēcinieki, bet mēs īpaši to nekonkretizējam. Eneagramma šo ēnu nosauc vārdā. Un nosaukšana vārdā vienmēr ir pirmais solis uz dziedināšanu. Eneagramma nav ezotēra mācība, un tas arī nav horoskops, jo tam nav saistības ar zvaigznēm, un tā nav numeroloģija, jo cipariem ir tikai klasifikācijas nozīme.»