Sociopāts ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus redz tikai kā instrumentus savu mērķu sasniegšanai. Daudzi psihiatri jēdzienu “sociopāts” aizvieto ar jēdzienu “psihopāts”.

Sociopātiju, atšķirībā no citiem agresijas veidiem (bosings, mobings, seksings) sākotnēji nav iespējams atpazīt. Sociopāts dzīvē ir cilvēks ar tēlu – iedvesmojošs, atvērts, harizmātisks, un, galvenais – rezonējošs. Kāpēc? Tas rakstā noslēgumā, pie virsraksta “Sociopāta emocionālā inteliģence“.
Komunikācijā un saskarsmē šķiet, ka esi sastapis savu “liktenīgo cilvēku” vai “ideālo darbinieku”. Pēc stabilu attiecību izveidošanas un ikdienas rutīnas iestrādāšanas, grūti saprast, kurā brīdī īsti tiki ievilkts sociopāta manipulāciju orbītā. Pat tad, kad sāk “rasties pirmās aizdomas”, ka “ne viss ir tāds, kāds tas izskatās”, labu laiku vaino sevi. Sociopāts lieliski manipulē ne tikai ar draugiem un kolēģiem, bet īpaši izcili saviem ģimenes locekļiem, kuri viņus piesedz ar frāzi ”nu jā, viņam dažreiz uznāk”, “viņam šad tad patīk pārspīlēt”.

Pazīmes, kas liecina, ka jūsu attiecības ir toksiskas, un, iespējams, šis cilvēks ir sociopāts:

1. Tu tiec izmantots un ekspluatēts sociopāta mērķiem, bet vienlaikus viņam esi nevajadzīgs un lieks;
2. Tu tiec kontrolēts jebkurā situācijā un stundā, tomēr saskarsmē ar viņu tiec pazemots un noniecināts;
3. Tev ir pienākumi, bet nav pilnvaras, un esi atbildīgs par visu, kas viņaprāt ir slikts, vai nav paveikts;
4. Tavus panākumus nepamana, noniecina vai pat piesavinās, bet par viņa neizdarīto tiec vainots tu;
5. Tu esi “lelle – ķipars”, kuru rausta aiz auklām, bet viņš dzīvo savu neatkarīgu dzīvi.

Sociopāts – 13 vardarbības formas:

1. Gazlaitings

Gas Lighting [apgaismošana ar gāzi]. Cilvēkam liek apšaubīt paša atmiņu, uztveri un saprātu, izmantojot informācijas noliegšanu, sagrozīšanu un maldināšanu: “Tā nebija!”, “Neizdomā!”, “Tu esi jucis!”, ”Es tā neteicu!’. Ar laiku upuris ja nesāk apšaubīt savu veselo saprātu, tad izvairās izteikt viedokli, jo tiek padarīts par patoloģisku meli citu acīs un zaudē pašapziņu.

Padoms: Saglabā jebkurus rakstveida faktus. Noder prognozējamas situācijas izklāsts citiem – būt soli priekšā un jau iepriekš pastāstīt par paredzamo scenāriju. Vēl labāk, ja ir “taustāmi pierādījumi” – dokumenti, sarakste.

2. Projekcija

Savu negatīvo īpašību absolūta noliegšana, vienlaikus tās norādot citos. Vietā, lai atzītu savu kļūdu, sociopāts atbildību novels uz citiem. Viņš patiesi tic, ka ir piedzimis jau ideāls un nekas sevī nav jāpilnveido. Neveiksmēs vainota tiks “visa pasaule”, veiksmēs – uzslavēts pats. Jāuzmanās šo cilvēku aizvainot, vai norādīt uz viņa kļūdām, jo tas var izraisīt absolūto katastrofu tam, kas atļaujas aizrādīt.

Padoms: nepiekāpies “mīļā miera dēļ”, nemeklēt vainu vai atbildību sevī. Nemēģini pierādīt, attaisnoties vai izskaidroties. Jo vairāk ar to nodarbosies, jo cilpa ap tavu kaklu vairāk savilksies. Vienkārši profesionāli turpini darīt, to, ko dari.

3. Vainošana

Klasiskais sociopāta ierocis. Saruna ar sociopātu nav diskusija vai dialogs, tas ir agresīvs monologs, kliegšanu ieskaitot. Sarunas patiesā jēga pazūd personisku apvainojumu, pārmetumu un pretrunu gūzmā. Izcili, ja vēl šim ir skatītāji. Pienāk brīdis, kad upurim ir vienkāršāk un vieglāk piekrist apmelojumiem, lai tikai viss šis beigtos, kā mēģināt izskaidrot savu pozīciju.

Padoms: Drāmas procesā sociopāts izbauda sevi, tas ir viņa lielā teātra monologs. Viņam patīk saasinātas emocijas, tas ir enerģijas avots. Neiesaistoties, tiek pārtraukta enerģijas plūsma, ko viņš saņem. Tipiska ir nepieciešamība pēdējo vārdu atstāt sev. Neatbildi!

4. Vispārināšana

Tā vietā, lai iedziļinātos un mēģinātu izprast konkrēto situāciju vai otra viedokli, sociopāts ignorē argumentāciju un vienkārši paziņo “Tev vienmēr viss ir slikti!” Piekarinot negatīvisma “diagnozi”, otrs tiek pazemināts – kāda jēga tevī klausīties, tāpat viss būs slikti. Konstruktīva saruna par problēma nav iespējama. Pie apgalvojuma, ka šāda komunikācija ir nepieņemama, arī arguments ir: “Tu visu laiku ar kaut ko esi neapmierināts!”.

Padoms: Labākā taktika – neattaisnoties, neaizstāvēties un neizskaidroties. . Arī nemēģini būt super pozitīvs, jautrs un nesmīdini citus. Tev nav jākļūst par “ciema Ākstu”, ja tas nav tavā dabā, tikai tāpēc, lai pierādītu, ka esi pozitīvisma iemiesojums. Dari savu darbu.

5. Pārspīlēšana

Sociopāta otra cilvēka vērtības pārvērš iracionālā pasaules uztverē. Tiek izdomātas interpretācijas, pārfrāzējot otra viedokli tā, lai viss izskatās absurds, smieklīgs, citiem nepieņemams. Sociopāts ir pārliecināts, ka zina labāk, ko otrs domā un jūt, un tāpēc vienmēr rīkojas tikai pēc savas taisnības, turklāt nekad neatvainojas, pat, ja kļūdījies vai dziļi aizskāris.

Padoms: Noturēt savas robežas un skaidri pateikt  “Es to neesmu teicis!” vai “Tā ir tava interpretācija!”, un ar šo pārtraukt sarunu. Pat tad, kad viņš ar prieku izmantos nākamo gājienu, un nosauks tevi par meli! Kamēr sociopātam būs iespēja otru pazemot un viņa izrādei būs atbalstītāji, viņš ar prieku turpinās darīt.

6. Kontrole

Galvenais sociopāta ierocis. Viņi tiecas kontrolēt visu un visus, visos veidos. Rīcības diktatūra, finanšu kontrole, komunikācijas loka ierobežojumi, saskarsmes aizliegumi ir tikai daļa no kontroles veidiem. Skandāli, pārmetumi, drāmas un emocionāli uzbrukumu otram ar laiku liek šaubīties par viņa veselo saprātu. Klāt nāk destruktīva kritika personības līmenī un nesasniedzamu standartu izvirzīšana. Viņam patīk pazemot un vainot. Ja partnerim izdodas atgūt realitātes izjūtu un tiklīdz tas mēģina no apburtā loka izkļūt, tā sociopāts kļūst “balts un pūkains” un uzvedas tā, it kā nekas nav bijis, rosina draudzīgu saskarsmi un aicina uz atklātību.

Padoms: Skaidri, vēlams rakstiski, pieprasi definēt savus pienākumus, atbildību, tiesības un pilnvaras. Jā, arī privātajā dzīve.

7. Noteikumu maiņa

Negaidīta noteikumu maiņa spēles laikā garantē iespēju par visu būt neapmierinātiem. Pēc tam, kad ir paveikts iepriekš pieprasītais, sociopāts izvirza jaunas vai citas prasības, atmetot atpakaļ paveikto. Noteikumi laiku pa laikam var būt pilnīgi pretrunīgi, bet arvien tiek paaugstināts prasību līmenis un pievienojas papildus pienākumi. Upuris, kas cenšas šos noteikumus izpildīt, ne tikai vairs neredz privāto telpu un laiku, bet ar sāk justies nevērtīgs, jo zaudē pašapziņu, nespējot attaisnot uz viņu liktās cerības.

Padoms: Skaidri, vēlams rakstiski, pieprasi definēt uzdevumus. Vairs nemēģini atbilst prasībām, galējā variantā var paziņot publiski par savu nekompetenci, šādi kompromitējot tos, kuri tevi zina kā gudru cilvēku vai darba vidē kā nozares ekspertu.

8. Draudi

Sociopāta  viedokļa un pozīcijas apšaubīšana ir nepieļaujama. Saskaroties uz upura ar pretestību, adekvāto rīcību un argumentiem, sociopāts, sajutis draudus savas mākslīgi radītās pasaules vai varas sabrukšanai, var draudēt ne tikai slēpti, bet tieši. Draudi ir agresīvi un bīstami, jo tiešā trāpījuma uzreiz skars privātās dzīves robežas, personiskās vērtības, pat tuvos cilvēkus. Upuris tos uztver kā reālus, un, lielākoties atkāpjas no sava teiktā. Kas arī bija jāpanāk.

Padoms: Sagatavojies ļaunākajam un laikus apzini iespējamos kompromātus, kas var tevi ievainot. Preventīvi brīdini kolēģus, draugus un ģimeni par iespējamām negācijām, skandālu vai “netīras veļas publisku mazgāšanu”. Ja esi uzkāpis uz kara takas, tad ej līdz galam, jo otras iespējas nebūs. Zaudētājus šajā cīņā neciena un tu zaudēsi visu – darbu, attiecības, cieņu, jā, arī ģimene likta uz spēles.

9. Dresūra

Striktu noteikumu un nepārkāpjamu prasību uzstādīšana, sodīšana un apsaukšana ir normāla parādība šādās attiecībās. Upurim refleksu līmenī izstrādājas paradums baidīties – izradīt pašiniciatīvu, runāt, celt telefonu, atvērt e pastu, satikt klātienē. Ar “ārkārtas” telefona zvanu sabojāts brīvdienu rīts, nojaukts ceļojuma plāns, pēdējā brīdī atcelta tikšanās, pusnakts uzdevumi, stundām ilga kavēšana vai likšana uz sevi gaidīt nepasakot laiku, pieprasīšana jebko veikt ASAP, visi šie ir kontroles mehānismi. Ieskaitot otra cilvēka vaļasprieku, dzīvesveida, draugu, pat ģimenes noliegšana.

Padoms: Darba vidē atrunāt skaidrus spēles noteikumus, amata aprakstu un darba laiku. Saskaņojiet publiski, lai citi ir liecinieki. Privātajā dzīvē – meklējiet atbildi sevī, kāpēc šo visu pieņemat. Kas ir tas piesaistes mehānisms, kas neļauj atbrīvoties no šīm slimajām attiecībām.

10. Baumas

Kad sociopāts nevar kontrolēt to, kā tu uztver sevi, viņš sāk kontrolēt to, kā tevi uztver citi! Apmelošana, baumas, intrigas, aprunāšana, viss, kas sagrauj reputāciju. Pie tam, izrādās, ka tieši sociopāts ir vienīgais, kas var “uzņemties atbildību” un “glābt situāciju”, jo “man” vai pat “mums visiem!” ir kauns par tevi! Ja upuris nolems izstāties no šīs spēles, viņam pat nebūs atbalsta komandas, jo citi ir priecīgi, ka šis murgs neskar viņus un tas beidzies. Sociopāts sev rada cietēja tēlu, bet reālais upuris tiek aprakstīts kā varmāka. Ja tāda informācija parādās regulāri, ar laiku apkārtējie šim stāstam tiešām notic.

Padoms: Uzmanies no situācijām, kurās sociopāts tevi provocē uz neadekvātām reakcijām, kur tu zaudē kontroli, piemēram, sākot raudāt vai kliegt, jo tās noteikti tiks  fiksētas, dokumentētas, arī filmētas un publiski izmantotas pret tevi.

11. Nodrošināšanās

Ja cilvēks īpaši uzsver, ka viņš ir “labais”, kurš glābj pasauli vai “vienīgais”, kurš tevi saprot, esi uzmanīgs! Sociopāts prot uzmanīgi klausīties, tēlojot līdzjūtību un empātiju. Vēlāk, emocionālās vardarbības ciklam attīstoties, viss pateiktas pagriežas pret tevi. Viņam ir talants veidot triangulāciju no nekā – attiecībās tiek iesaistīta jebkura trešā puse. “Konsultants” vai “liecinieki” ir spiests piedalīties “nejaušās” scēnās un viņiem jāapstiprina, ka sociopātam taisnība, bet otrs pats pie visa vainīgs. Spēlē tiek iesaistīti skatītāji, kas situāciju pēc būtības nepārzina, bet kuriem nu ir jānostājas kāda pusē.

Padoms: Domā, ko runā. Domā, ko dari, Domā, kā rīkojies. Jā, domā, kā elpo, tiešā un pārnestā nozīmē. Kontrolē savas emocijas, rīcību, uzvedību un runātā saturu. Viss var tikt pagriezts pret tevi. Grūti, neiespējami, jo tu esi dzīvs cilvēks? Jā! Ej projām. Mūc no tā visa.

12. Robežas

Sociopāts nepārtraukti pārbauda otra robežas, lai saprastu, cik tālu vēl var kāpt un paplašināt savu ietekmes zonu. Jo biežāk viņam izdosies panākt savu un palikt par to nesodītam, jo bezkaunīgāk un jaudīgāk tas tiks darīts atkal. Sociopāts prot manipulēt ar situācijām, atbilstoši izturēties, solīt neizpildāmo un parādīt sevi izdevīgā pozīcijā. Lamuvārdi ir ātrs, primitīvs instruments, kā atbildēt, ja sociopāts ir iedzīts stūrī. “Tu esi smieklīgs, nožēlojams!”, “Man Tevis žēl..”, “Tu esi melis!”, “Slimais, ej, ārstējies!” un tamlīdzīgas frāzes apšauba sarunu partnera prāta spējas, devalvējot viņa reputāciju citu acīs.

Padoms: Skaidri zini savas robežas. Šis ir karš. Robežu pārkāpējus soda un tiem nepiedod. Acs pret aci, zobs pret zobu, ar mīlestību neko nepanākt.

13. Sarkasms

Otra cilvēka dzīvesveida, draugu vai pat ģimenes locekļu apsmaidīšana ir bieža parādība. Viens no instrumentiem ir balss un intonācija. “Mātišķa” aizbildniecība, kā sarunās ar mazu bērnu, “tēvišķi” padomi elementāros jautājumos, pliķēšana pa plecu, kniebšana vaigā, aizskaroši jociņi, tos dzēšot ar “Neņem galvā, tas tikai joks” ir ikdiena. Upuri apvaino humora izjūtas un socializācijas trūkumā. Arī te tipiska ir frāze “Man kauns tavā vietā!”, sagraujot partnera pašcieņu. Ja upuris uzsver savu ieguldījumu vai padarīto, tipiska ir kaunināšana, uzsverot, ka personīgo sasniegumu pieminēšana ir augstprātība, nepieņemama lepnība. Gadījumā, ja esat cietis no vardarbības, vai dzīvē bijis liels zaudējums, tad sociopāts noteikti šo faktu pagriezīs tā, ka pats biji vainīgs, pats provocēji un pats šo situāciju radīji.

Padoms: Sargā savas vājās puses, neatklāj savus ievainojumus, nestāsti par saviem zaudējumiem un pārdzīvojumiem, bet esi pārliecināts par saviem sasniegumiem un statusu. Šis ir stāsts par pašapziņu, pašcieņu un pašlepnumu.

Sociopāta emocionālā inteliģence

Emocionālā inteliģence, kā zināms, veidojas no sešām kompetencēm. Novērtējot skalā no 1-10 var ļoti labi saprast, kur sociopāts ir izcils:

1. Sevis apzināšanās ir spēja izprast, kādas ir stiprās puses un trūkumi, un kādu iespaidu tas atstāj uz citiem. Uz 10!
2. Citu apzināšanās ir spēja pamanīt un izprast cilvēkus sev apkārt, izvēlēties tiem atbilstošu izturēšanos. Uz 10!
3. Autentiskums ir spēja būt saskaņā ar sevi un to, ko prasa no citiem, cienīt saistības, nenodot uzticēšanos. Principā… 0.
4. Spriestspēja ir spēja komunikācijā izmantot informāciju par sajūtām un apvienot ar faktiem. Uz 10!
5. Paškontrole ir spēja pārvaldīt savas emocijas un mainīgo garastāvokli, nepārtraukta sevis pilnveidošana. Uz 1.
6. Ietekme ir spēja ietekmēt to, kā citi jūtas, gan pozitīvi, gan negatīvi. Uz 10!

Jā, šis tiešām ir profesionāla manipulatora profils. Visi šie rādītāji ir vērsti PRET citiem un PAR sevi – savu labumu un izdevīgumu.

Secinājumi

Jo vairāk par sevi šaubās, attaisnojas un izskaidrojas upuris, jo dažādākas manipulācijas un vainošanas metodes izmanto sociopāts, lai viņu pakļautu savai gribai un vajadzībām.

Sociopāti instinktu līmenī izjūt cilvēka vājos punktus un tos bez žēlastības izmanto. Sociopāta profils redzams viņa upurī – meklējiet pretstatus! Upuris parasti ir empātisks, iejūtīgs, līdzjūtīgs, uzticams, nesavtīgs, piedodošs un citiem labu vēlošs, zināmā mērā augstu ideālu vai labajam ticošs cilvēks. No malas tas var izskatīties kā naivisms vai zema pašapziņa, kas nespēj pastāvēt pār sevi.
Darba vidē sociopāts neizturas vienlīdz nejēdzīgi pret visiem, jo viņš labi apzinās, ka tas, ko dara ir bīstama spēle ar iespējamām ļoti nopietnām sekām. Tāpēc viņš lielākoties kā upuri izvēlas vienu vai dažus cilvēkus, tikmēr pret pārējiem tiek “spēlēts” ideālais cilvēks un partneris, tā upura situāciju padarot vēl sliktāku, jo:

1. Upurim ir kauns atzīt, ka ir upuris, jo viņš to uztver kā savu sakāvi;
2. Upurim ir jāstrādā, lai būtu pierādījumi (sarakste, audi, video), tajā skaitā, jāiesaista liecinieki;
3. Upuris izvēlas saglabāt pašcieņu, laiku un veselību klusējot, nekā cīnoties pret vējdzirnavām;
4. Upura ideāli traucē viņam “nolaisties tik zemu”, lai publiski vispār apspriestu šādu situāciju;
5. Upuris izstājas labprātīgi no spēles, kad saprot, ka nekas nav līdzams, pat, ja jānodod garīgās vai jāzaudē materiālās vērtības.

Sociopātija nav pāraudzināma, labojama vai ārstējama, jo trūkst galvenā ārstēšanās priekšnosacījuma – trūkst cilvēka vēlmes mainīties.