Komunikācija ir interaktīvs saskarsmes process, kura dalībnieki realizē savus mērķus ietekmējot viens otru. Efektīva komunikācija pievērš uzmanību ne tikai informācijas nodošanas procesam, bet arī pilnvērtīgai informācijas uztveršanai un tās apstrādāšanai. Efektīvas komunikācijas mērķis ir pasniegt ziņu tā, lai tā būtu ne tikai saprotama, bet arī saņēmējs to spēj atcerēties, analizēt un izmantot.

Vai pārpratumi notiek vienmēr?

Mēs visi esam nokļuvuši situācijās, kurās ir bijuši pārpratumi. Vai nu tu esi jutis, ka tevi nedzird, pārprot, vai arī tie, ar ko komunicē, ir pārliecināti, ka tu nesaproti viņus. Šīs situācijas ir paliek ar nepatīkamu pēcgaršu: kas īsti NE-notika? Kāpēc mani NE-saprata? Ko izdarīju NE-pareizi? Kāpēc sarunas partneris NE-pieņēma to, ko saku? Kas tika NE-pateikts?

Neefektīva komunikācija. Iemesli.

1. Vēlme pievienot savu interpretāciju vai spriedumu;
2. Tendence vainot otru vai pārlikt atbildību uz citiem;
3. Iekšējā pretestība, lai godīgi izstāstītu patiesās vēlmes;
4. Uzmanības fokuss uz emocijām, nedzirdot faktus;
5. Simpātijas vai antipātijas pret komunikācijas avotu;
6. Emocionālais noskaņojums saskarsmes brīdī.

Efektīva komunikācija. Iemaņas:

1. Spēja dzirdēt un sarunas partneri, saskatīt viņa vērtības, vajadzības un vēlmes. Palikt „ieslēgtam procesā” un kontrolēt savas emocijas;
2. Identificēt saruna biedra patiesās vajadzības un nepieciešamības, to, kas slēpjas zem nepateiktā;
3. Atšķirt pirmreizējās jūtas un otrreizējās emocijas – “Es nevienam neuzticos” ir interpretācija par:  ”Es kādreiz jau esmu nodots”;
4. Saprast, ka cilvēki tulko pēc savas pasaules kartes un piemēro savu mērauklu. Atdalīt reālos faktus no manipulatīvas interpretācijas.
5. Atšķirt lūgumu un prasību, apzināties, ka prasības atsvešina, bet lūgumi savieno;
6. Piekrišana un piekāpšanās vēl nenozīmē, ka otram ir taisnība (pozitīvs), bet tu kļūdies (negatīvs).

Kontrolpunkti:

1. Mērķa definēšana – kas ir tas, ko es vēlos panākt, mērķa specifikācijā pēc SMART’;
2. Pozitīvā domāšana – apgalvojumu formulēšana vēlamā rezultāta formā;
3. Cilvēku uztveres īpatnību akceptēšana (VAK);
4. Informācijas globalizācija vai detalizācija atkarībā no sarunas partnera;
5. Komunikācijas kanāla izvēle –  klātiene, telefons, e-pastu, sarunas protokols;
6. “Komunikācijas kļūdas” apzināšanās un valodas kodu verificēšana.

Rezultāts:

1. Ilgtermiņa attiecību veidošana;
2. Sarunas kopsavilkuma verificēšana – kas tas ir: lūgums, uzdevums, ieteikums, varbūtība, vēlme, manipulācija;
3. Abpusējas vienošanās princips: atcerēties, ka “parunāt” nav “sarunāt”;
4. Spēles noteikumu ievērošana un spēlētāju pozīcijas akceptēšana (statuss, pakļautība, pienākumi, atbildība);
5. Atgriezeniskā saite pēc rezultāta saņemšanas: norādījumi, uzslavas, vēlamie uzlabojumi;
6. Pretestības pamanīšana (iebildumi, noliegšana, ignorēšana, novilcināšana, agresija).

Efektīvas komunikācijas priekšnoteikums ir ne tikai piemērotā saskarsmes stila, bet arī attiecīgās uzvedības izvēle, tāpēc ļoti būtiski atcerēties kādas ir starppersonu lomas komandā.