Spirāles dinamika ir psiholoģisko, sociālo un ekonomisko sistēmu kopums, kas veido teoriju par apziņas vērtību sistēmu. Tā palīdz rast atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc katram cilvēkam ir sava izpratne par savu un apkārtējās pasaules vērtībām, kā viņš domā un kāpēc rīkojas tieši tā, ne citādi. Spirāles dinamika palīdz orientēties ne tikai personiskajā vērtību sistēmā un saprast, kāpēc tas, kas ir pieņemams otram, man ir galēji nepieņemams. Spirāles dinamika izskaidro ne tikai starppersonu un starporganizāciju attiecības to iespējamo līdzāspastāvēšanu vai, gluži otrādi, nespēju sadarboties, bet arī dod pamatojumu sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām dinamikām.

Spirāles dinamika kā uztveres un rīcības paredzamība

Spirāles dinamika atbild uz jautājumiem, kāpēc atšķiras cilvēku domas par vienu un to pašu jautājumu un izskaidro, kur rodas atšķirīgās sajūtas, kad vienādas lietas un notikumus katrs saprot un risina “pēc savas attīstības pakāpes spirālē”.

Tā izskaidro KĀ cilvēks domā, nevis KO domā, kāpēc cilvēki dažādi pieņem lēmumus, kāpēc dažādi reaģē uz dažādām situācijām, vai un kā mainās viņu pieņēmumi, uzskati un vērtību sistēma.  Ir pierādīts, ka cilvēks savā attīstības procesā iziet tikai kādu noteiktu attīstības loku skaitu – kādam tas ir lielāks, bet kāds “iesprūst” un apstājas vai pat degradējas. To nosaka vide, kurā viņš atrodas, sākot no šaurākās  – ģimene, sabiedrības, darba vide, līdz plašākajai –  ģeopolitika, globālie notikumi vai katastrofas.

Kāda spirāles dinamikai saistības ar integrālo teoriju?

Spirāles dinamika [Spiral Dynamics (SD) is a model of the evolutionary development of individuals, organizations, and societies] radusies pēc Clare W.Graves, Don Edvard Beck, Christopher Cowan un Ken Wilber teorijām. Zināšanas par šo sistēmu var izmantot analizējot atsevišķā cilvēka attīstību, sabiedrību, sociālos veidojumus, organizācijas un arī valstis. Katrs spirāles līmenis sevī ietver tam raksturīgo uzvedību, līderību, uztveres filtrus, prioritātes, motivāciju un lojalitāti. Pats galvenais – arī apkārt pieejamos resursus un to izmantojumu.

Katrs nākamais attīstības loks “pieprasa” apmierināt tās vajadzības, kas nav tikušas apmierinātās iepriekšējā. Pieredze saglabājas, bet cilvēks jau domā, rīkojas un jūtas citādi. Uz viņu vairs “nestrādā” vai pat nav pieņemami zemākā līmeņa spēles nosacījumi, lai gan viņš tos atpazīst. Augstākie līmeņi neizslēdz zemāko līmeņu uztveri, bet zemākie līmeņi neizprot un nepieņem augstākos. Komunikācija iespējama ar ne vairāk kā 2 līmeņu starpību.
Pastāv vairākas spirālveida dinamikas variācijas, tomēr, tās visas pamatojas uz  K.Wilber integrālo teoriju.

Spirāles dinamika. Līmeņu raksturojums

Smilškrāsas

Izdzīvošana un instinkti. “Akmens laikmets”, kurā dominē pirmatnējie instinkti, vienpatība vai nelielas, savstarpēji nelojālas grupas, prevalē sazvērestības teorijas. Izdzīvo stiprākais, viltīgākais, nežēlīgākais. Prioritātes ir ēdiens, siltums, sekss, pajumte un drošība. Uzvedība instinktīva, ar mērķi palikt dzīvām un par katru cenu, arī dzīvības, iegūt to, ko vajag, bez domāšanas par sekām. Līderības stils – darvinisms, izdzīvo stiprākais.

Violets

Māņticība un maģija. Grupu rituāli, pakļaušanās “Augstākajai varai” vai gariem. Asins saišu spēks, grēks, atriebība. Pieņemams ir viss, kas nāk par labu ciltij. Mistika, aizspriedumi, dievu vai senču pielūgsme. Visa pasaule dalās divās daļās –  labajos un ļaunajos. Tabu sistēma un pakļaušanās vienam cilts vecākajam. Uzdevums – nodalīt savu zināmo pasauli no citu svešās un nesaprotamās. Līderības stils – tāda nav, visi par vienu, viens par visiem!

Sarkans

Vara, ietekme un autoritāte. Darbinieku ekspluatācija. Viena līdera vara, pārliecība, ka cilvēks pēc dabas ir slinks un ir jāpiespiež kaut ko darīt. Emociju vardarbīga apspiešana, jo tās ir vājuma izpausme. Taisnība pieder stiprajam. Uzskats, ka cieņu rada bailes, agresija, spēks, ekspansija. Dominance, despotisms, cīņa, ko nesaista ar vainas apziņu. Absolūts egocentrisms, tūlītējas baudas vai atalgojuma pieprasīšana un nepieciešamība: es tev, tu man. Līderības stils – vadonis, boss, personības kults, abrīnas objekts.

Zils

Likums un kārtība. Patriotisms, tomēr uzspiesta piederības vai vainas sajūta, pakļaušana valdošajai iekārtai, sevis ziedošana augstāka mērķa vārdā. “Savējie” un “svešie”, hierarhija, struktūra, spēles noteikumus nosaka likumdošana un disciplīna, bezierunu paklausība. Atbilstība standartiem un rāmjiem, dzīvošana pēc “augstākās kastas” noteikumiem. Vainas sajūta par visu un sapratne, ka pēc nozieguma būs sods. Tiek meklēta īstā jēga, bet to vēl ir bail paust. Lietu dizainu nosaka funkcionalitāte, ne estētika. Līderības stils – morāli pamācošs, autoritārs, katram jāzina sava vieta un noteiktā kārtība, cieņā “vecākie” un pēcnāves apbalvojumi.

Oranžs

Efektivitāte, sistēma, racionālisms. Ekonomiskā motivācija, kas vērsta uz savām interesēm, konkurence, kas veicina rezultātus, ikvienam svarīgi būt vislabākajam. Zinātnes uzplaukums, materiālisms. Sabiedrības viedoklis un vērtējums kā kritērijs, svarīgi sasniegumi, uzvaras, sevis pierādīšana, risku uzņemšanās. Ja es domāju, tātad, dzīvoju. Būtisks ir saprāts un individualitāte. Organizācijas kļūst sarežģītākas, parādās atgriezeniskā saite, izpratne par vienotiem noteikumiem visiem, tomēr vairs nav vienīgās un mūžīgās patiesības, viss ir mainīgs. Līderības stils –racionāls, profesionāls, uz izaugsmi orientēts. Rodas pirmās aizdomas, ka ne jau naudā un varā ir laime.

Zaļš

Līdzcietība, vienlīdzība, garīgums. Kopīga izaugsme, vienlīdzība, humānisms, tolerance, stabilitāte, apkārtējās vides ietekme un ietekme uz to. Iekšējā miera, harmonijas un līdzsvara meklējumi sociāli atbildīgā sabiedrībā. Parādās ekoloģisks skatījums. Rūpes par savu fizisko un garīgo veselību un cilvēkiem visapkārt. Motivācija ir savstarpējās attiecības un  personiskā izaugsme. Organizācijās valda uzticība, līderi ir mazāk autokrātiski, tomēr tiešis šeit krīt efektivitāte un rodas stagnācija, jo kolektīvā atbildība robežojas ar kolektīvo bezatbildību. Lēmumi tiek pieņemti lēni, konsultējoties ar visiem, gaidot vienprātību. Orientācija uz komandu. Līderības stils – līderis kā līderis.

Dzeltens

Integrālais līmenis. Integrētas iepriekšējās pieredzes, lai realizētu piepildītu dzīvi. Funkcionalitāte, citu atzinība, pašapziņa, plūsma. Pašmotivācija, pārmaiņas, izaugsme kā dabiska nepieciešamība. Sistēmiskā domāšana ar virzienu uz sistēmas, nevis savu labklājību. Vērtību atzīšana un sekošanā tām. Ētika, vides un attiecību ekoloģija. Kārtības meklēšana haosā, lai atrastu vadošos principus, nevis cilvēkus. Garīguma un metafizikas apvienojums. Es pats esmu savas realitātes radītājs. Mērķis ir neatkarība, brīvība, cieņa, pašrealizācija. Elastība, nav izteikta nepieciešamība pēc pieķeršanās. Enerģiju pārvaldīšana, nevis savas kārtības noteikšana.  Līderības stils kā vadības stils – orientēts uz cilvēkiem, nevis projektiem. Nauda kā brīvības sasniegšanas instruments.

Tirkīzs

Globāls, integrāls, evolūcija, ekoloģija, labbūtība, iekļaušana. Pasaule ir vienots, dinamisks organisms ar kolektīvo apziņu un zemapziņu. Visa savienojumu ar visu. Holistiskais domāšanas, labvēlīgas rīcības, piesātinātu emociju un pozitīvu attiecību līmenis. Intuitīvā sajūtu domāšana. Zināšanu, prasmju un kognitīvā pieredze caur prātu un dvēseli. Fiziski vesels, seksuāls un izskatīgs ķermenis kā dzīvības enerģijas simbols. Pielāgošanās realitātei pēc brīvās gribas principa, jo apkārtējā vide ir pārsātināta ar enerģiju un informāciju. Tiesības izvēlēties. Ilglaicīgs un globāls skatījums, jūtu savienošana ar zināšanām, talantu savienošana ar sniegumu, kolektīvās domāšanas pieredze. Intelekta un emocionālās inteliģences simbioze. Iekšējā un ārējā labbūtība.

Avots: https://www.bbilan.org/spiral-dynamics-integral/

Filosofija

Telpa un laiks nav objekti vai lietas, mēs to vienkārši nēsājam līdz kā bruņurupuči nēsā līdz savas bruņas. Kad šīs bruņas – laiks un telpa, tiek nomesti, apziņa joprojām turpina eksistēt. Apziņas nāve neeksistē. Nāve ir tikai ideja, kurai cilvēki tic, jo identificējas ar savu ķermeni un uzskata, ka arī viņu apziņa ies bojā līdz ar ķermeņi. Tomēr, ķermenis nevis producē, bet tikai uztver apziņu, līdzīgi kā televizors uztver radioviļņus, tāpēc līdz ar ķermeņa nāvi apziņa nevar pārstāt eksistēt. Apziņa eksistē ārpus laika un telpas, tai piemīt spēja būt jebkur, ne tikai ķermenī vai ārpus tā, arī citās pasaulēs vai dimensijās, jo tai ir nelokāla daba, līdzīgi kā kvantu objektiem.

Avots: www.meta-reality.info