Vai esi kādreiz domājis kur un kad pilnīgi veselam cilvēkam pēkšņi pazūd veselība? Vai esi aizdomājies, ka ir dažādi ikdienas simptomi kā brīdinājums par briesmām, kuras vēl var novērst? Vai zini, ka tieši tagad ir īstais brīdis uz mirkli apstāties un ieklausīties sevī, bet tablete pret “ikdienišķām” galvas sāpēm nav risinājums?

Veselība mīl mieru, slimībai patīk cīņa

Slimniekam parasti saka: “Nu tad turies, cīnies!” Ko saka veselam cilvēkam? Lielākoties, neko, jo to pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Bet, vienā mirklī “pēkšņi” nākas zvanīt uz darbu un ziņot, ka šodien ierasties nevarēsi, jo ir jāsāk cīnīties. Bet, iespējams, cīņa ar sevi jau ir bijusi visu laiku un beidzot tikai nolikusi gultā atpūsties cīņas sagurušo sistēmu?

Cīņa  ir protesta izpausmes veids. Jebkura cīņa ir agresija – ne tikai vienkārši atpazīstamā aktīvā agresija, bet arī pasīvā agresija. Cīņa var būt fiziska, mentāla, garīga. Cīņa var būt atklāta vai slēpta, tieša vai aizmuguriska, skaļa vai klusa. Cīņa ir karš, mērošanās spēkiem, lielumu, svaru, arī teritorijas ierādīšana un varas pierādīšana – izdzīvos stiprākais! Slimība barojas no cīņas enerģijas, slimība to izbauda, tajā elpo, pieņemas spēkā un tajā dzīvo!

Miers ir vienkārši miers. Vai nu tas ir, vai nu tā nav. Miers – tas ir līdzsvars starp esību. Miers ir sevis un citu pieņemšana. Miers ir harmonija, būšana, dzīvošana, vienkārši baudīšana. Tas ir tad, kad tu esi viens, un tev ir labi. Tas ir tad, kad tu esi kopā ar citiem, un tev ir labi. Un tas ir tad, kad arī citiem ir labi ar tevi, pat, ja tu klusē vai neko nedari. Tas ir tad, kad ir miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Nevienam nekas nav jāpierāda, nekas nav jānovērtē, jāsalīdzina vai jānosoda.

Psihosomatika – slimības, kuras radi pats

Holistiskā pieeja nosaka, ka pastāv saikne starp fizisko veselību un vispārīgo labbūtību. Mēs neesam vieni un nevaram būt šajā pasaulē vieni. Vienmēr apkārt būs kāds, ar ko vai par ko vajadzēs „cīnīties”. No vienas puses – cilvēks pats ir  atbildīgs par savu dzīvi, lēmumiem un rīcību. No otras puses – tie, par kuriem esi atbildīgs, un arī tie, kurus esi pieradinājis, ka vari būt atbildīgs, vēlas tevi tad, kad viņi to vēlas, nevis tad, kad vēlies tu. Īsziņas, uzstājīgi telefona zvani, sociālo tīklu apsēstība, steidzami e-pasti, neatliekami darbi – nu kā var būt, ka tu atļaujies būt ar sevi?  Stress, izdegšana, pārpūle, bezmiegs, miegainība, aizkaitināmība… Mazs simptoms pāraug sāpēs, pie kurām ar laiku pierod. Bet, pieradinātās sāpes ar laiku pāraug nopietnā problēmā.

Vienmēr var raizēties un uztraukties, un tā ir tava izvēle. Vienmēr vari būt neaizstājams un darīt kaut ko kāda cita vietā vai darīt citiem. Šo pakļautības modeli esi radījis pats, jo Upuris izvēlas Bendi, nevis otrādi. Bet, atceries, ka tad, kad simptoms pārkāps galējo robežu, un veselība būs iedragāta, tu būsi izmests no spēles, kā nevajadzīgs un lieks.

Skaidrojošā vārdnīca

Zemāk minēti tikai daži klasiskie piemēri, kas liecina par problēmas klātesamību. Pagaidām tā ir veselība, kas uzrāda tikai simptomus – brīdinājuma signālus. Iedzerot autopilotā kārtējo tableti, jo nav jau laika nodarboties ar “muļķībām”, signāls tiek nomākts, apklusināts un paslēpts. Jautājums – kurā brīdī būs par vēlu?

Nesadzirdētais simptoms – kur un kad pazūd veselība?

• Neapmierinātība, sasprindzinājums, pretenzijas pret dzīvi, cilvēkiem rada galvassāpes un migrēnu.
• Lepnība un augstprātība veicina sažņaugtu kaklu, spiedzīgu balsi un nespēju norīt.
• Vainas sajūta, atbildības vai nastas uzņemšanās cita vietā savelk vai sarauj sprandu.
• Aizvainojums un skumjas krājas un guļ uz krūtīm tā ka spiež, ir grūti elpot, stājas sirds.
• Viszinība un demagoģija pārvēršas par klepu, jeb klepus burtiski aizver muti, lai cilvēks apklustu.
• Ietiepība, nespēja pieņemt citu viedokli un aprobežotība savelk stīvu muguru.
• Norītas dusmas nonāk tur, kur nonāk viss, ko norijam, radot problēmas zarnu traktā.
• Nespēja piedot, atlaist un aizmirst, īpaši sievietēm, ļoti uzskatāmi uzkrāj taukus vai celulītu.
• Spēka izrādīšana, jeb stiprie neraud uzkrāj asaras krājas, līdz izveidojas plaušu sastrēgumi.
• Acu iekaisumi, redzes zudums – kas ir tas, ko nevēlies redzēt?
• Alerģija – zemapziņas protests pret apkārtējā vidē notiekošajiem procesiem.

Daži lieki kilogrami – vai tiešām tāda ir dzīve?

• Apaļīgs cilvēks izskatās pamanāms un aizņem vietu. Neapzināti to rada bailes, ka līdz ar masu, tiks zaudēts svarīgums.
• Grūti zaudēt svaru, ja grūti atlaist, atteikties no pārprastas atbildības, vainas, pienākuma vai parāda sajūtas.
• Liekais smagums sargā no darbības un kustības, labs iemesls atrunām: “man taču grūti…”. 
• Rijību rada emocionālais bads, kas rodas apmierinot psiholoģisko izsalkumu.
• Ēšana tāpēc, ka tā vajag vai kāds liek, jo citādi apvainosies, nespēja pateikt NĒ. Liekulība. 
• Uzskats, ka neviens uz tik apaļu cilvēku neskatās, tāpēc nav vērts censties – attaisnojums nevīžībai.
• Iekšējas bailes no apkārtējās vides rada dabiskās aizsardzības kārtu, kurai citi netiek klāt, jo sargā liels apvalks.

Veselība. Atbildes meklē te

O.G. Torsunovs: „Cilvēkam ar pateicību jāpieņem viss, kas notiek ar viņu. Tikai tad viņš ir patiesi tīrs un apgūst mācību, kas nāk pie viņa katru dienu. Pretējā gadījumā, ja viņš apvainosies uz Likteni un cīnīsies pret to, visi sliktie notikumi atkal kļūs par iemeslu nākamajiem sliktajiem notikumiem. Tā tas atkārtosies un atkārtosies, līdz tam brīdim, kamēr cilvēks būs spējīgs mainīt savu attieksmi.”

V.Siņeļņikovs: ”Mūsdienu ortodoksālā medicīna nevar izārstēt cilvēkus tieši tāpēc, ka ar slimību cīnās. Tā tiecas novērst sekas, vai vismaz apslāpēt. Bet cēloņi paliek dziļi Zemapziņā un turpina savu postošo darbību. Iznāk, ka cīnāmies paši ar sevi un tam izvēlamies pēc iespējas dārgākus līdzekļus. Absurds.”

B. Liptons: “Grāmata “Ticības bioloģija” apgalvo, ka šūnas kontrolē nevis gēni, bet gan fiziskā un enerģētiskā vide. Tāpat arī mūsu dzīvi, nosaka nevis gēni, bet gan mūsu reakcija uz vides signāliem, kuri stimulē dzīvību. Tas nozīmē, ka mēs varam mainīt savu dzīvi, mainot savus uzskatus, uzvedību un rīcību!”

Kā programmējas veselība?

Uzskati. Tās ir zemapziņas programmas, kuras radījusi vide, kurā dzīvojam un cilvēki, kas mums apkārt. Pieņemot par vienīgo patiesību to, ko tev stāsta, māca, uzspiež citi, ir iespēja dzīvot ar citu “diagnozēm”, pat nenojaušot, ka var arī citādi. Uzskatu maiņa ir  veids, kā no upura iespējams kļūt par savas dzīves noteicēju. Bet tas prasa uzņemies atbildību pašam par savu dzīvi, pieņemt sevi, tādu, kāds esi. Tā ir drosme pateikt nē citu diagnozēm, lai kodētu sevi uz veselību un nekaunība uzriezt muguru spriedumiem – ko nu vairs jūsu vecumā.

Pieņemšana. Tā ir spēja ar iecietību un pietāti attiekties ne tikai pret citu cilvēku rīcību vai kļūdām, bet arī savām. Katrs cilvēks rīkojas pēc savas labākās izvēles tajā brīdī, un, lai kā viņš rīkotos, nav neviena ziņā to nosodīt. Situāciju var pieņemt – lietas ir tādas, kādas tās ir. Var izdarīt secinājumus, bet nevar mainīt, to, kas noticis. Bet var izdarīt nākamo soli, pat, ja tas pilnībā maina līdzšinējo virzienu. Tā ir  drosme iet tālāk, saglabājot pašcieņu un beznosacījuma mīlestību.

Atbildība. To, ko citi uzspiež vai arī pats saredzi sevī kā „kļūdu” vai “vainu”, piedod sev, atlaid un dari jebko, lai manītu. Neklausies vainotājos, tā viņi noveļ savu atbildību par savu neizdevušos dzīvi vai darbu. Viņi uzveļ ne tikai savus darba pienākumus (kolēģi), bet arī pienākumu būt veselam vai laimīgam (draugi, vecāki). Tā ir tava dzīves skola, ko garīgie skolotāji sauc par karmu, saki tai paldies par mācību stundu, bet neiesprūsti tajā. Uzņemies atbildību, ej tālāk, lai kurp tas būtu, pat, ja kādas vainotāja durvis ir jāaizver pavisam.

Tieši tāpēc, tieši šodien, tieši šeit un tagad

• Nedusmojies. Tās ir egoistiskas emocijas, tāpat kā aizvainojums, naids un skaudība.
• Neuztraucies. Dari labāko, ko spēj, un uzticieties Visumam, kas ir resursiem bagāta vide.
• Esi pateicīgs. Šajā pasaulē ir viegli pazaudēt sevi, ja aizmirsti pateikties par to, ka te es atnācis.
• Esi apzināts. Nav svarīgi, ko tu dari, svarīgi, ka esi klātesošs un nomodā, pilnībā iesaistīts procesā.
• Esi laipns. Visuma mērogā nav starpības starp sevi un citiem, starp cilvēku, dzīvnieku vai koku mežā.

*Nekas no augstāk minētā neattiecas uz ģenētiskām, iedzimtām vai medicīniski izraisītām kotrindikācijām.