Reiz solīju, ka tad, kad būšu tam gatava, tiks rakstīta recepte kā pazaudēt darbu, un stāstīšu, kādas sekas ir diagnozei – “Izdegšanas Sindroms”. Tas brīdi ir pienācis, un iemesls vienkāršs: noskatījos tehno-trilleri The Circle (2017) ar Emma Watson un Tom Hanks. Mākslinieciskā filmas vērtība, hmm, nenoticēju varonei nevienā mirklī. Tāda personības tipa, jeb eneatipa, vienkārši nav, bet tas ir cits stāsts. Tomēr, pirmās 40 minūtes bija sajūta, ka filma ir par mani un to, kā manā dzīvē ienāca izdegšanas sindroms, kuru es neatpazinu.
Apsolītā Nākotne
Fantastisks sapņu darbs, izcils vadītājs, superīgākais un draudzīgākais family tipa kolektīvs, pozitīva vide, orientācija uz mērķiem un sasniegumiem, aizrautība, degošas acis, patiesa vēlme augt, mācīties, attīstīties, realizēt misijas, tikt nākamajā spēles līmenī. Nemitīgas iespējas un izaicinājumi, darba iespēja no mājām, jaunākās tehnoloģijas, informācija, kas nav pieejama katram, dažādas CRM sistēmas, stāsti par MI (vēl nav 2020!) utt. Jāspēj un jāpaspēj visam tik līdzi, tas kas vakar bija ideja, šodien jau pagātne, kas ir tālā nākotne, mums būs rītdienas ikdiena.
“Velna kaulu” sporta spēles ar sivēnu vasarā, Stipro skrējiens rudenī, Pop-iela ziemā un Ziemassvētku Oskara ceremonijas balle jaungadā, olu meklēšanas Racing Games pavasarī – tādas izklaides man nav dzīvē bijušas nekur, un tā smējusies (rēkusi līdz asarām) darba vidē vairs arī neesmu nekad.
Uz darbu nāc, kad gribi, ej projām, cikos vēlies, pašam sava atslēga, strādā no mājām! Svarīgs rezultāts, nevis krēsla deldēšana pie galda Jā, darbs no mājām, jau 2015. gadā, un, jā, sporta zāles nepieciešamības dienas vidū netiek apspriesta, jo boss zina, ka labākās idejas man rodas tieši tur.
Race to Paradise
Darba vides ikdienas atslēgas vārdi tie, par kuriem valsts iestādes, institūcijas, arī pašvaldības un dažādi birokrātijas kantori var tikai sapņot: #Positivism kā uzņēmuma kultūra, #OpenSpace biroja spožums, #ExtraMile sasniegumiem, #YesPeople kā uzvedības noteikums, #OutoftheBox domāšana, #FunFactor ikdienā un #WeAreFamily brīvdienās. Ak, jā, un BigBosa apsēstība ar Tony Robbins #Multitasking & #Productivity, kā arī 4 stundu miega pietiekamības idejām. Uz pēdējo gan draudzīgā famīlija nepavilkās, jo gulējām tomēr katrs pie sevis.
Šobrīd apgalvoju, ka jebkuram no šiem faktoriem ir divas puses: melnā un baltā. Par to stāstu semināros par stresu, vidi, par to, kā izdegšanas sindroms maina dzīvi un rada ne tikai depresiju. Nav tikai viss “super lieliski” un nav “galīgs shit”. Problēma rodas brīdī, kad pazūd līdzsvars. Kad viss esi tur, un tevis vairs nav nekur citur. Un tevis nav nevienam citam. Pat tad, kad tu guli ar 40 temperatūru, un nāk sms ar prasību ātri paskatīties, fiksi sameklēt un tikai mazliet iedziļināties. Un tu to dari, jo zini, ka kolēģei vajag un nav jēga viņai skaidrot, ka “iedziļināties nevar mazliet”, īpaši brīdī, kad domā mirt vai nemirt. Un brīvdienās tev nav brīvība no tehnoloģijām, jo non-stop kaut kas notiek, ir “jātur roka uz pulsa!”, lai neizkristu no informatīvā lauka.
Tu labprātīgi piedalies spēlē “Visi dara tā!”, pie tam, rodas adrenalīns un tevi tas aizrauj. Nezinu, kā izdedzina grāvju rakšana, bet zinu, kā privātās telpas fiziskā un garīgā neesamība nodedzina tik ļoti, ka gribas vienatnē rakt grāvi. Un brīdis, kad brīvdienas rītā atver acis un pirmais, ko ieraugi uz sava spilvena ir nevis mīļotā vīrieša acis, bet tava bosa kārtējā iefilmētā “runājošā galva”, kura ASAP iemet ASAP idejas un uzdod jaunu tempu nākamajam spēles līmenim, patiesībā nav smieklīgs, bet traģisks. Kopš tā laika man riebjas burtu salikums ASAP…
Nodzītus zirgus nošauj
Un tad pienāk tā diena, kad ne tikai tu pats esi sapratis, ka no krāšņā un starojošā Paradīzes Putna palikusi pāri vien kašķīga Noplūkta Vista, bet sliktā ziņa – to sapratis arī ir tavs boss. Un stāsts vienkārši beidzas. Boss pasauc tevi pie sevis un godīgi pasaka: “Klau, mums vairs nav pa ceļam, jo tu vairs nevari paskriet.” Pazemojums? Aizvainojums? Nē. Pat nezinu kā to sauc. Tu žēlabaini pīksti, ka jau pirms gada (diviem arī) lūdzi atvaļinājumu, jo bija plānots uz kalniem, slēpot, bet tevi nepalaida, jo, lūk tev lielā HR aptauja jāsataisa. Un tavā īdēšanā, kad gulēji ar smadzeņu trīci, arī neklausījās, bet teica: “Tev jabūt!”. Tu atgādini, kā pievēmi biroju, jo dienas vidū uzkrita gripa un neturējies kājās, un atkal tev teica – tas nekas, nesatraucies, velc, mums tevi vaj’g, Google brauc!
Pie visiem garajiem palagiem, kas uzskaita izdegšanas pazīmes, tā ir norādīta kā stāvoklis, ko pavada fizisks un emocionāls nogurums, neieinteresētība, apātija, nevēlēšanās uzņemties jaunus pienākumus un izteikts negatīvisms pret apkārt notiekošo. Jā. Tāda es biju kļuvusi.
Un tas būtu mazākais, jo īstās sekas, ko atnes izdegšanas sindroms, sākas tikai pēc tam. Izrādās, ka apkārtējiem tu esi kā lepras slimnieks. No tevis ne tikai vairās, tevi nosoda: “Pati vainīga!” un tiesā: “Kā tu varēji kaut ko tādu pieļaut?”. Paziņa Anita, lielo kompāniju izaugsmes trenere, kam lūdzu sapratni un atbalstu, pieteica: “Pat neiedomājies par šo skaļi runāt vai ko publicēt! Latvijā oficiāli nav izdegšanas sindroms! Man maksā par to, lai es strādātu ar #ExtraMile, #Positivism, #Multitasking un #FunFactor!”, atslābsti, negrauj manu biznesu!
Tikai viena paziņa, bet stingri konfidenciāli zem četrām acīm atzinās: “Turies. Man arī tā bija. Es zinu, kā ir sēdēt un skatīties sienā, kad esi noņemts no trases, bet iet uz citu trasi vairs neredzi ne spēku, ne jēgu. Labi, ka mani atbalstīja ģimene.”
Reālā Tagadne
Ok, arvien netici, ka tev ir izdegšanas sindroms, tu esi nošauts un tevis vairs nav. Un cīnies ilūzijā, ka vari, par spīti tam, ka neko vairs nevari. Atnāk pirmais darba atteikums dienā, kad ej parakstīt līgumu. Latvija ir maza un jaunais vadītājs ir sazinājies ar kādu no bijušās darba vietas, tas ir devis rekomendāciju ar piebildi – tikai tagad gan neņem, varbūt pēc gada, viņa tagad izslaukta tukša, nepavilks. Ups…
Tad atnāk otrais, tas, no tiem standarta, ko liek copy-paste visiem, blākš, pa seju: “Neesat piemērota!”. Tad trešais “Nav atbilstošas kompetences!”, palieku pikta, “Kam nav – man nav?”, parokot dziļāk un noskaidrojot izrādās, vakance esot izsludināta, jo tā vajag. Tad nākamais, nav gatavi maksāt pusi no prasītā, klauvē pie manas sirdsapziņas “Saprotiet tak mūsu situāciju!”. WTF? Un kurš sapratīs manu “situāciju”?
Atziņa. Arī tie, kuru dēļ esi gājis, cīnījies, stāvējis un kritis, tiem patiesībā ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek “pēc tam”. Arī BigBosam ir pilnīgi vienalga, pat, ja viņš, tev aizejot, apsolījis parūpēties, piesolījis izpletni (tad, kad būs), kontaktus un putna pienu piedevās. Pat, ja ir devis Īsta Vīra Goda Vārdu. Netika man ne izpletnis, ne kontakti, ne piens, ne rūpes. Nu nav te vairs ne goda, ne vārda.
Un pilnīgi vienalga ir arī tiem dažiem profesionāliem, tev pazīstamiem headhunter_iem, kam godīgi visu izstāstīji un esi lūdzis palīdzību darba meklējumos. Ir pat sliktāk! Viņi tevi atklāti novērtē kā lūzeri (loser), un tu netiec pozīcijā, kurā citkārt tiktu, ja nebūtu pats izmisīgi jautājis iespēju, un stāstījis patiesību, jo tagad esi ielikts viņu Melnajā Sarakstā – izdedzis! Nelietojama! Neslaucama! Pati vainīga! Tu esi paļāvies, ka būs atbalsts, ceri, jo apzinies, ka esi darījis pēc sirdsapziņas, bet… Sapratnes vietā ir tie, kas izliekas nepazīstam, izvairās, telefonus neceļ, neatzvana – nedod Dievs, šitā sērga lipīga!
Darba tirgū meklē darbi-nieku
Darba meklēšana. Lasi, pēti, meklē, seko līdzi, šķiro, n-to reizi pārstrādā CV, sūti, uzjautrinies par stulbumu, kliedz spilvenā, neizproti, dusmojies. Tā vietā, lai apstātos, turpini sevi, izdedzināto, dedzināt tālāk. Apvienotie darba apraksti – divi amati vienā, trīs, pat četri vienā! Tev pašai ir tas diploms personāla vadībā, caur kuru saproti, kas rakstīts nerakstītajā amata apraksta zemtekstā. Tā šobrīd ir darba tirgus norma un ieguvējs tas uzņēmējs, kam pietiek nekaunības šo visu iepakot un pasniegt kā “unikālu izaugsmes iespēju”, jā, jau atkal “ģimenes tipa uzņēmumā” un “ExtraMile sasniegumiem” (nez kur es šo jau tikko dzirdēju?), bonusā piedāvājot “kafiju par brīvu”. Kafiju un par brīvu. Unikāli. Super bonuss. Par šo šad tad izpaužos Linkedinā.
Tad vēl atkrīt tie, kas uzskata, ka nespēs tevi apmaksāt, jo esi par labu. Viņi jau nezin, ka tev ir bezizejas izmisums. Arī tie, kas pārliecināti, ka paņemt Millennial bez pieredzes un izdrāzt kā koka karoti, atbilstoši savam standartam, ir lētāk un ērtāk, kā cīnīties ar ambiciozu kundzīti, kas, visdrīzāk, lieto pogu Nokia, raksta vēstules ar roku un izmanto pasta baložus. Kāda biznesa konsultante man no sirds ieteica “iztīrīt” Linkedin profilu, jo es izskatoties pēc darba devējas, nevis ņēmējas… labi, ka neieteica matus pārkrāsot un svārku garumu nomainīt. Sajutos reāla niecība. Nevienam nevajadzīga. Lieka.
Spoku dejas pusnaktī
Interesantāks ir riņķa dancis ar atlasi un darba intervijām. Viena lieta ir izstumt cauri CV, kur tos nopietnai kompānijai šķiro HR vadītājas meita (!), jo “Mīļā, man tak nav laika! Skuķis pa vakariem ņemas. Labi, ka pamanīja Tavu uzvārdu!” Vai kāds atlases “Zaķis” (sekretāre vai drauga draudzene) norok tāpēc, ka vispār nesaprot: “A kas tas tāds jums tur rakstīts?”. Otra lieta tik līdz nākamajai kārtai, mājas darbam. Tie visi ir ar konkrētu mērķi, pat, ja nepieņems, smadzeņu resurss neies zudumā, jeb perfekti atstrādāta bezmaksas ideju un prezentāciju banka. Tikai viens darba devējs man pajautāja, vai nekas nav iebilstams, ja būs jāizpilda uzdevums pēc konkrētiem faktiem, konkrētam mērķim, bet, “Šoreizīti gan bez maksas. Ja pieņemšot, tad par nākamo jau gan maksāšot, lai es nesatraucoties”. Ja pieņemšot…
Pats iespaidīgākais ir bijis 2×4 (kopā 8!) stundas mana laika, kas uzskaitītas apzināti radot stresu ar pīkstošu atpakaļgaitas hronometru, lai sakrātu kaut kādus, atvainojos, debilus, punktus. Viņi, redz, testējot jauno atlases aplikāciju. Varētu padomāt, ka pretendēju uz kādu specvienības pozīciju idiotu armijā. Why not? Varu lepoties – rezultāts punktu summā bija “virs vidējā”. Vai pieņēma? Nē. Jo tas esot bijis aplikācijas eksperiments, un es neiederēšos kolektīvā (ražotnes cehā vīri nesapratīs, ka viņus vada sievišķis). Savukārt pats mulsinošākais mirklis, kad intervētāja, beigusi grauzt nagus, pajautāja, kas tās par smaržām, ko lietoju, kur tās pērku un kā varu atļauties, ja nav darba.
Darbs kā verdzība vs darbs kā pašrealizācija
Ok. Tu tiec cauri tam. Tiec cauri intervijai. Tu izturi dīvainus psiholoģiskos testus, kad sāc šaubīties par paša jautātaja psiholoģisko stabilitāti. Tu jau tūlīt, tūlīt parakstīsi vienošanos, jau ņem pildspalvu un tad atskan: “Jā, cita starpā mums ir noteikumi un prasības attiecībā uz Tevi!”:
- Tev nedrīkst būt savs ienākumu avots!
- Tu nedrīksti lasīt lekcijas un savas zināšanas nodot citiem!
- Tu nedrīksti sniegt privātas konsultācijas, piepelnīties citur, un tava mājas lapa jālikvidē!
- Tu nedrīksti piedalīties aktivitātēs, kas nav saistībā ar mums, ja kaut kur ej, tad ar mūsu zīmolu!
- Lai kaut ko sasniegtu, Tev pie mums jāsāk no nulles (manā vecumā ar manu pieredzi, really?)!
- Atalgojums? Ak, jā, “šobrīd, pagaidām” minimālais, pārējais kā “bonuss” atkarībā no “komandas” snieguma.
- Manas tiesības – cik lielā manā kontroles vai ietekmes zonā ir saucamā komanda, lai es tiktu pie tā “bonusa”? Nekādā.
- Darba laiks? Stingri reglamentēts, un mums ir pieņemts, ka pusdienas ēdam uz vietas (!), darbā ierodamies 30 min pirms darba laika, lai sagatavotos darbam! Un ejam projām, tad kad visi visu pabeiguši. Kads man sakars ar visiem?
- Uz jautājumu, kas tad nodrošina pusdienas uz vietas, atbilde – paši nesam un ēdam pie sava darba galda, jo tā ir produktīvāk, ak, jā mikrene mums nav. Ja tev vajag, vari atnest pati no mājām. Ak tā..
- Ir arī labā ziņa, brīvdienās gan varot darīt ko gribot. Tomēr, mums weekendos ir dažādas talkas un atkal jau “ģimenes sajūtas meklējumi“. Pirmdien gan darbā jābūt laikā un, “galvenais, svaigai”! Nesapratu, par svaigumu. Joks, vai kā?
Līgumu neparakstīju. Piecēlos un aizgāju. Kungs tā arī neaprata kāpēc.
Ok. Atziņa – no nākotnes stāsta par happy family izdegšanas sindroms atsviedis pagātnes sociālismā, jeb darbs un verdzība nav viens un tas pats. Ieguvums? Lepnums par sevi, ka esmu “tik bīstama”, ka darba devējs manī saskatījis konkurenti, ja turpināšu lasīt lekcijas un publicēt rakstus mājas lapā.
Velns nav melns
Ir arī lielie uzņēmumi, starptautiskās kompānijas, bankas un citas organizācijas, kur sistēma ir sakārtota. Atlase notiek nepazemojot pašcieņu, jā, tā nav tik aizraujošs un privāts dialogs, kā mazajos, saproti, ka esi tikai kandidāts Nr369, bet pa vidu neviens neatļaujas jautāt reālo dzīves vietu, ģimenes stāvokli, attiecības ar vīriešiem, apgādājamo skaitu, piecu gadu nākotnes plānus (lasi – grūtniecību) vai sakrālos jautājumus “Vai ticat augstākiem spēkiem?”, “Kāda jums ir attieksme pret jogu?”, “Vai jums nav iebildumi pret gaļu?”. Nu nopietni. Bija arī tāds.
Tie ir pilnīgi citi spēles noteikumi, citas karjeras iespējas, izaugsme, jā, un arī citas prasības. Piedzīvotais izdegšanas sindroms arī nav slimība. Vairs nav stāsts par soft un hard kompetencēm, bet par tevi kā par personību, vai tu atbilsti uzņēmuma kultūrai, vai izskaties piemēroti un vai runā (domā) mātes uzņēmuma īpašnieku valodā. Par izskatu – izkritu atlases pēdējā kārtā bankā. Jo neizskatos pēc tādas, kas atbilst zviedru priekšstatam par bankas darbinieci. Ok, vismaz godīgi. Jaunībā gan teica, ka es līdzinoties ABBA-s solistei, bet viņa laikam nestrādāja bankā… Un tad ir “tas jautājums” – cik gadu tev ir pieredze lielā, starptautiskā kompānijā.. Ak. Atkal fail…
Te, protams, aprakstīti ir tikai spilgtākie piedzīvojumi, pa vidu ir bijis arī kaut kas, ne šis un ne tas. Bet, vai es gribu to, kaut ko, nezinu ko, pelēko? Tak nē. Un šī ir vieta teikumam par cilvēkiem, ko esmu ieguvusi šajā spēlē, tiem, kas man uzticējās, zinot, ka nepievilšu un tiem, kam varu uzticēties es, jo zinu, ka nepievils, un tiem, kas ir tik pašpietiekami, lai būtu beyond the horizon nosodījuma un vērtējuma, tiem, kas vienkārši ir Cilvēki.
Laika transformācijas telpa
Tikmēr, kamēr izdegšanas sindroms nav “izārstēts” un tu mēģini atdzimt kā iekārojams krāšņais Fenikss, pie reizes meklējot darbu pie kāda, tu atrodi pavisam ko citu – darbu pie sevis un savu vietu šajā pasaulē, lai dzīvotu saskaņā ar sirdsbalsi, savu Misiju. Misija nav jāsāk no nulles, tas ir dzīves Ceļš. Un Misijai dažkārt pat algu nevajag, tai pietiek vienkārši ar baudu. Lai viss izdodas – es ne tikai ticu, bet zinu, jūtu, redzu, ka var citādi, un var tā, ka tu paliec tu pats un esi pilnā saskaņā ar sevi. Jo tikai tad, kad tu esi pilns, tu vari dot citiem, jo no pilnības, nevis no pelniem tev ir ko dot.
*Visi tēli ir reāli, un, ja kāds sevi šeit atpazīst, tad, jā tas esi Tu!
Un, Egil, parakstoties zem Tava NDA es nesolīju visu mūžu klusēt par sevi.