Apmācības. Kas NAV līderis un kuru NE vajag mācīt

Jau vairākus gadus vadu apmācības – interaktīvos seminārus: #VadītājaABC, #Saskarsme, #Komunikācija, #PaaudžuVadība, #EmocionālāInteliģence, #EmocionālāVardarbība, #NeiroLīderība. Kursu pamata pīlāri ir nemainīgi, tomēr saturs tiek atjaunots katru reizi, kā vien to kāds piesaka. Apmācības noslēdzot, vienmēr jautāju atgriezenisko saiti, un emocijas ir dažādas – sākot no “Milzīgs paldies, tik daudz jaunu atklāsmju un superīgi instrumenti un metodes!” un “Hmm, laikam jāsāk būs tomēr ar sevi, pirms ķerties pie citiem…”, līdz kādas sirmas kundzes teiktajam: “Interesanti, protams. Ziniet, bet es pēc nedēļas pensijā. Tāpēc neko jaunu neuzzināju.” Uz manu neizpratnes pilno jautājumu – kāpēc tad nācāt, saņēmu labāko komentāru, ko atcerēšos vienmēr: “Es ieguvu apstiprinājumu, ka visu mūžu esmu darījusi pareizi, un tas ir tik labi. Tagad varu būt mierīga, ka neesmu nevienam nodarījusi pāri.”

Apmācības – kam tās ir nepieciešamas?

Nav bieži, bet diemžēl ir reizes, kad man ir iekšējs neizpratnes pilns jautājums: “Nu kāpēc, kāpēc šis cilvēks tiek mocīts ar kaut kādām mācībām? Un kāpēc velti tiek tērēti materiālie, laika un enerģijas resursi?”. Katrs cilvēks ir personība. Un nevajag spiest zivi lidot vai brīvību alkstošam putnam sēdēt būrī. Meklējiet pašmotivēto vadītāju un dzimušo līderi! Dodiet apmācības tiem, kas tas vēlas, tiem, kas tās jautā, tiem, kas saka man jau ir, bet es gribu vēl. Nodrošiniet apmācības tiem, kam ir jautājumi, kuri problēmu vēlas pārvērst par iespēju, kuri meklē arvien jaunas un jaunas atbildes.

Kas NAV līderis un kuru NE vajag mācīt?

Kurš nav līderis un sēž aiz žoga?

Pazīmes, kas norāda, ka šis cilvēks nav un nebūs vadītājs. Ne tik viņš nav un nebūs līderis! Un grūti ir viņam un vēl grūtāk būs tiem, kurus kaut kādu savu neizsvērtu iemeslu dēļ esat viņam uzticējuši vadīt.

Attālinātās apmācības – to sākumā ilgi pierunājams, lūdzams ieslēgt ekrānu, mikrofonu un iesaistīties. Tad nedarbojas dators, tad nav skaņa, jā, izrādās, nav internets, “kāds” nav iedevis pareizo linku, un vispār, traucē laika apstākļi.
Ja tomēr izdodas viņu maigi nežēlīgi piespiest kaut kad parādīties ekrānā, no viņa redzama tikai ķermeņa detaļa – piere, zods, plecs, ir gadījušās tikai rokas, ir arī sēdējis otram kolēģim fonā, vai ar neapmierinātu seju spokojies otram ekrānā, jo esot jāsēž klēpī…
Uz ievad jautājumu: “Ko vēlaties uzzināt?”, atbild – “Neko īpašu!”, “Kaut ko jaunu..”, “Interesantu” (šīs nav izklaides nozares apmācības, bet līderības! “Jautājumu nav, man lika nākt!”.
Nepārzin un nevēlas analizēt savu SWOT, savu komunikāciju, saskarsmi, savu sniegumu. Ne tik ne savu vadības stilu un savu komandu – neesmu par to domājis, nezinu, man tas nav svarīgi, tās visas ir muļķības, nav ko tērēt laiku uz bezjēgu.
Ja tomēr runā, tad neveido diskusiju, vai argumentētas debates, bet principā apstrīd visu, kas tiek stāstīts, nepiekrīt ne pasniedzējam, ne pārējiem, kam apmācības svarīgas. “Tā nav, un viss!”. Uz piedāvājumu padalieties ar savu viedokli – “Man nav ko teikt!”, “Tas jums jādara!”, “Tas ir jūsu pienākums!”. Lielākais kuriozs bijis ar manipulatīvo jautājumu – “Jūs pati neko nesaprotat, vai ne?”

Kas traucē procesā un demotivē citus?

Pazīmes, kas norāda, ka šis cilvēks kavē laiku, nav un nebūs ieinteresēts un iesaistīts. Viņš nevēlas apmācības! Viņš nerēķinās ar citiem, jo nespēlē pēc spēles noteikumiem mācību komandā, un nespēlēs arī reālajā komandā. Pie tam, viņš nejūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, ne atbildību pret apkārtējiem.

Klusē, neiesaistās, baksta telefonu, demonstratīvi paraksta kaut kādus papīrus (elektroniskajā laikmetā!), fonā sarunājas ar garām skrejošajiem kolēģiem, liek saprast, ka viņam šis viss traucē un kaitina, kamēr vienā mirklī vienkārši izgaro…
Nezin, nevēlas nosaukt piemērus, pieredzes nav bijis, viedokļa nav, ideju nav, priekšlikumu nav, novērojumu arī nav. “Tas nav mans pienākums kaut ko domāt citu vietā!”
Runājot par komandu (kāpēc jūs viņam esat uzticējuši vadīt cilvēkus!?) nespēj, nevēlas analizēt, kādas personības ar kādām spējām ir viņa komandā: “Visi viņi sliņķi!”, “Ja es to varu, arī viņi var!”. Vai pretēji; “To neviens nevar, tas neizdosies, tas nav iespējams!”.
Uz noslēguma jautājumu, lūgumu padalīties ar pērējiem, ko mācībās ieguvis, ar vienu teikumu padara bezvērtīgu trenera vairāku stundu vai pat dažu dienu darbu: “Neko jaunu, neko interesantu, neko īpašu!”. Atceramies, sākumā bija jautājums – “Ko vēlaties uzzināt?”. Kā treneris varētu zināt, nojaust, atminēt, ko cilvēks vēlas zināt, ja viņš pats to nezina? Tāpat pazemina mācību vērtību pārējo acīs: “Nekā gudra nebija, tas tak pat muļķim skaidrs!”. Pēc šāda argumenta tikai ļoti spēcīgi līderi ir gatavi argumentēt, ka tomēr uzzinājuši ko jaunu, jo neviens jau nevēlas “būt muļķis” citu acīs.
Un pēdējais teikums, sprādzienbīstamais, “Es neeju uz darbu veidot attiecības, darbā nav jārunā, emocijas ir liekas un man ar viņiem nav nekā kopīga, lai es te kaut kādas attiecības veidotu! Es nāku strādāt un man ir pilnīgi vienalga, ko viņi visi tur dara un domā!”