Kas cilvēku ievaino sāpīgāk – fizisks spēriens vai vārdu sitiens, asiņojoša brūce vai emocionāla trauma?
Katram cilvēkam ir sava dzīves pieredze, savi bērnības pagātnes un šodienas tagadnes stāsti, kuru rezultātā visas dzīves laikā krājas pieredze, sajūtas, emocijas un traumas.

Emocionāla trauma skar trīs būtiskus līmeņus:

1. Mentālais – tas, ko es māku, zinu, protu  – sociālais statuss, stāvoklis sabiedrībā, novērtējums darba vidē, atalgojums un materiālās brīvības līmenis (ko varu / nevaru atļauties savai dzīves kvalitātei), ko vēlos saglabāt vai sasniegt.
2. Fiziskais – tas, ko es nevaru mainīt – mans izskats, garums, platums, dzimums, vecums, fiziskās īpatnības (mana fiziskā varēšana / nevarēšana) un delikātas veselības nianses.
3. Emocionālais – dziļi personiskais, vērtību – mana māte un tēvs, mans bērns un ģimene, mana māja un vide, mana ticība un dzīves veids (kas man ir ļoti svarīgs / vienaldzīgs vai nesasitošs), mana valoda, tautība un valsts.

Kad rodas emocionāla trauma?

Emocionāla trauma rodas tad un tur, kad un kur tiek aizskarta cilvēka personība, būtība un esība.
Noniecinot mentāli, tiek sadragāta pašapziņa. Cilvēks ar zemu pašapziņu izvairīsies ne tikai pieņemt lēmumus un dot skaidras atbildes, bet neuzņemsies nekādu atbildību – kāda jēga kaut ko darīt, jo tāpat viss būs sikti.
Pazemojot fiziskajā līmenī, cilvēkam tiek radīti mazvērtības kompleksi ar kuriem, iespējams, jāsadzīvo visu turpmāko dzīvi. Norāde par izskatu, prātu un vecumu var pārvērsties katastrofā.
Aizskarot personiskās vērtības, komunikācijas partnerim tiek ieslēgta trīs pakāpju aizsardzība:

1. Nepatika, naids, pat riebumu pret konkrēto cilvēku;
2. “Svētās dusmas” par dzirdēto un vēlme “atmaksāt”;
3. Agresija savai, savējo un savas teritorijas aizstāvībai.

Kompleksi kā dzīves enkuri.

Ja mazvērtības kompleksi ir dziļi iesakņojušies, nāk līdzi no bērnības un ar tiem dzīve slaikā nav strādāts, tad cilvēks ikdienā bieži vien ir kluss un cenšas būt nepamanāms. Viņam ir grūtības iepazīties, veidot attiecības, komunicēt, pieņemt lēmumu, uzņemties atbildību, nodrošināt karjeru. Kompleksu mākti cilvēki ne labprāt darbojas komandā. Tie nav veiksmīgi arī privātajā dzīvē, jo kļūst par attiecību upuriem. Iespējams pretējs variants – pazemotie un aizvainotie, kas savā vidē nav spējīgi pateikt vārdu, citās attiecībās kļūst par bendēm, jeb varmākām.

Kompleksi, kas rada varmācību.

Agresija – tas ir normāli. Dažādās agresijas izpausmes.

Agresija ir dabisks instinkts, kas dabā dzīvniekam ļauj nosargāt savu teritoriju. Arī cilvēku sabiedrības pirmsākumos agresija bija vajadzīga izdzīvošanai, un to nosaka reptilās smadzenes. Tās “ieslēdz” primāros instinktus, kas, izjūtot draudus, liek agresīvi aizstāvēties vai pašam uzbrukt, pasīvi klusēt vai arī demonstratīvi ignorēt. Agresivitāte ir psihiskās regulācijas sastāvdaļa.

Agresijas izpausmes nosaka vairāki faktori. Viens no tiem ir iedzimtais temperaments jeb nervu sistēmas darbības tips. Flegmatiķa emocionālie stāvokļi attīstās lēni, viņš vieglāk var sevi bremzēt, taču, nonācis līdz grautiņam (fiziskam vai mentālam), būs grūti apturams. Holeriķis ļoti ātri aizsvilstas un uzsprāgst, bet, izlādējot agresiju, var arī ātri apstāties. Sangviniķis ir kaut kas pa vidu starp abiem, viņš izvērtēs situāciju, vai ir vērts uzklupt, jo, ja cīņa, tad ar uzvaru. Savukārt melanholiķim agresija vispār nav raksturīga, tiesa, viņa pasīvā agresija un verbālā inde var būt iznīcinošāka par jebkuru fizisko aizskārumu.

Laimīgi cilvēki nepadara citus nelaimīgus!

Visātrāk un visvieglāk cilvēku var iznīcināt viņam paziņojot: “Paskaties, kā cilvēki mīl mani, bet redzu, ka tu gan esi neveiksmīgs, nevajadzīgs, nevēlams un lieks”. Cilvēkam pati svarīgākā vajadzība un motivācija dzīvot ir vajadzība būt vajadzīgam. Laimīgs cilvēks nekad ne tikai neteiks otram ievainojošus vārdus, bet arī nepazemos, lai izrādītu pārākumu un nedemonstrēs savu varu, lai otru iebaidītu.

Citus cilvēkus pazemo tie cilvēki, kas paši no tās cietuši, un dara to apzināti – “mani tā audzināja un tagad es tevi tā izaudzināšu!”, vai arī neapzināti mēģinot savu aizvainojumu un pāri darījuma sajūtu pārnest uz citiem. Viņi piekopj “strausa politiku” ne tikai pret tuvāko līdzcilvēku, izliekoties, ka neredz, ko paši viņam nodara, bet pret cilvēkiem kopumā, tos pazemojot autopilotā. Emocionālie varmākas nav empātiski un arī emocionālā inteliģence tiem nepiemīt.

Kurš kuru un kāpēc?

Zemāka līmeņa cilvēki pazemo augstāka līmeņa cilvēkus intuitīvi, jo zemapziņā labi zina, ka cita veida, kā pierādīt savu pārākumu, viņiem nav. Augstāka līmeņa cilvēki ir dodoši – viņi labprāt dalās ar sevi, lai zemāko “paceltu” augšup, vai ir pieņemoši un ar to samierināties. Galējās izpausmēs atsakās no šāda veida saskrasmes, pat ja ir zaudētāji, “nodedzinot tiltus”, jo zaudējumu uztver kā mazāko ļaunumu, salīdzinājumā ar nepieņemamajām attiecībām. Šo fenomenu izskaidro integrālā teorija.

1. Mentālās pazemošanas iemesli – konkurence, skaudība, dusmas, bailes, mazvērtība, nepieņemšana, pašaizsardzība. Pazemošanas ieroču klāsts ir plašs – viss, ko izmanto sociopāts, kombinējot ar aizliegumiem runāt, rakstīt, zvanīt, iebilst, lemt, noteikt vai rīkoties otram. Tajā skaitā – iekāršana solījumu atkarībā un neatbildēšana uz jautājumiem.
2. Fiziskās pazemošanas iemesli – personīgie kompleksi un ierobežojošie uzskati. Pirmie izpaužas kā pašaizsardzības mehānisms – “esmu maza auguma, tāpēc apsmeju ikvienu, kas garāks par mani”, bet otrie kaut kur aizgūti – “neviena sieviete nemāk labi vadīt auto!” vai “visi cilvēki, kas vecāki par 45, ir dumji!”
3. Emocionālās pazemošanas iemesli – apzināta savas varas un ietekmes demonstrēšana, kas izpaužas otra cilvēka vērtību aizskaršanā, “nolikšanā pie vietas”, aprēķina sāpināšanā un manipulēšanā. Process notiek ar zināmu baudu – vērojot otra apjukumu, vainas sajūtu, vēlmi izlīdzināt situāciju, bailes kļūdīties vai pat izmisumu, tā jūtoties pārākam un situācijas noteicējam.

Emocionālā trauma ir emocionālās vardarbības sekas.

Emocionālās vardarbības izpausmes – šeit raksti par dažādiem emocionālās vardarbības veidiem un to, kas vēl ir emocionāla trauma.

1. Sociopāts – manipulācija un vainošana:
2. Vardarbība darba vidē;
3. Emocionālā vardarbība – informatīvs seminārs kā atpazīt varmākas.