Reiz solīju, ka tad, kad būšu tam gatava, tiks rakstīta recepte kā pazaudēt darbu, un stāstīšu, kādas sekas ir diagnozei – “Izdegšanas Sindroms”. Tas brīdi ir pienācis, un iemesls vienkāršs: noskatījos tehno-trilleri The Circle (2017) ar Emma Watson un Tom Hanks. Mākslinieciskā filmas vērtība, hmm, nenoticēju varonei nevienā mirklī. Tāda personības tipa, jeb eneatipa, vienkārši nav, bet tas ir cits stāsts. Tomēr, pirmās 40 minūtes bija sajūta, ka filma ir par mani un to, kā manā dzīvē ienāca izdegšanas sindroms, kuru es neatpazinu.

Apsolītā Nākotne

Fantastisks sapņu darbs, izcils vadītājs, superīgākais un draudzīgākais family tipa kolektīvs, pozitīva vide, orientācija uz sasniegumiem, aizrautība, degošas acis, patiesa vēlme augt, mācīties, attīstīties, realizēt mērķus, tikt nākamajā spēles līmenī. Nemitīgas iespējas un izaicinājumi, darba iespēja no mājām, jaunākās tehnoloģijas, informācija, kas nav pieejama katram, CRM sistēmas utt. Jāspēj un jāpaspēj visam tik līdzi, tas kas vakar bija ideja, šodien jau pagātne, kas ir tālā nākotne, būs ikdienas rītdiena.

Race to Paradise

Darba vides ikdienas atslēgas vārdi tie, par kuriem iestādes, institūcijas, pašvaldības un dažādi kantori var tikai sapņot: #Positivism kā uzņēmuma kultūra, #OpenSpace biroja spožums, #ExtraMile sasniegumiem, #YesPeople kā uzvedības noteikums, #OutoftheBox domāšana, #FunFactor ikdienā un brīvdienās.

Šobrīd apgalvoju, ka jebkuram no šiem faktoriem ir divas puses: melnā un baltā. Par to stāstu semināros par stresu, vidi, par to, kā izdegšanas sindroms maina dzīvi un rada ne tikai depresiju. Nav tikai viss “super lieliski” un nav “galīgs shit”. Problēma rodas brīdī, kad pazūd līdzsvars. Kad viss esi tur, un tevis vairs nav nekur citur. Mirklī, kad tu guli ar 40 temperatūru, un nāk sms ar prasību ātri paskatīties, fiksi sameklēt un tikai mazliet iedziļināties. Un tu to dari, jo zini, ka kolēģei vajag un nav jēga viņai skaidrot, ka “iedziļināties nevar mazliet”, īpaši brīdī, kad domā mirt vai nemirt. Un brīvdienās tev nav brīvība no tehnoloģijām, jo non-stop kaut kas notiek, “jātur roka uz pulsa”. Tu labprātīgi piedalies spēlē “Visi dara tā!”, pie tam, rodas adrenalīns un tevi tas aizrauj. Nezinu, kā izdedzina grāvju rakšana, bet zinu, kā privātās telpas fiziskā un garīgā neesamība nodedzina tik ļoti, ka gribas vienatnē rakt grāvi. Un brīdis, kad brīvdienas rītā atver acis un pirmais, ko ieraugi uz sava spilvena ir tava bosa iefilmētā “runājošā galva” telefonā, kura iemet idejas un tempu tempu nākamajam spēles līmenim, patiesībā nav smieklīgs, bet traģisks.

Nodzītus zirgus nošauj

Un tad pienāk tā diena, kad ne tikai tu pats esi sapratis, ka no krāšņā Paradīzes Putna palikusi pāri vien Noplūkta Vista, bet sliktā ziņa – to sapratis arī ir tavs boss. Un stāsts vienkārši beidzas. Un tas būtu mazākais, jo īstās sekas, ko atnes izdegšanas sindroms, sākas tikai pēc tam. Izrādās, ka tu esi kā lepras slimnieks. No tevis ne tikai vairās, tevi pat nosoda: “Pati vainīga!” un tiesā: “Kā tu varēji kaut ko tādu pieļaut?”. Kāda pazīstama lielo kompāniju izaugsmes trenere pieteica: “Neiedomājies par šo runāt! Latvijā oficiāli nav izdegšanas sindroms! Man labi maksā par to, lai es strādātu ar #ExtraMile, #Positivism un #FunFactor!”, negrauj manu biznesu!

Tikai viena biznesa paziņa, bet zem četrām acīm: “Turies. Man arī tā bija. Es zinu, kā ir sēdēt un skatīties sienā, kad esi noņemts no trases, bet iet uz citu trasi vairs neredzi ne spēku, ne jēgu. Labi, ka mani atbalstīja ģimene.”

Reālā Tagadne

Ok, arvien netici, ka tev ir izdegšanas sindroms, tu esi nošauts un tevis vairs nav. Un cīnies ilūzijā, ka vari, par spīti tam, ka neko vairs nevari. Atnāk pirmais darba atteikums dienā, kad ej parakstīt līgumu. Latvija ir maza un jaunais vadītājs ir sazinājies ar kādu no bijušās darba vietas, tas ir devis rekomendāciju ar piebildi – tikai tagad gan neņem, varbūt pēc gada, viņa tagad izslaukta tukša, nepavilks. Ups…

Tad atnāk otrais, tas, no tiem standarta, ko liek copy-paste visiem, blākš, pa seju: “Neesat piemērota!”. Tad trešais “Nav atbilstošas kompetences!”, palieku dusmīga, “kam nav – man nav?”, parokot dziļāk, izrādās, vakance izsludināta, jo tā vajag. Tad nākamais, nav gatavi maksāt pusi no prasītā, klauvē pie manas sirdsapziņas  “Saprotiet mūsu situāciju”. WTF? Un kurš sapratīs manu “situāciju”?

Atziņa. Arī tie, kuru dēļ esi gājis, cīnījies, stāvējis un kritis, tiem patiesībā ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek “pēc tam”. Arī bosam ir vienalga, pat, ja viņš tev aizejot, apsolījis putna pienu. Pat, ja ir devis Goda Vārdu. Nu nav te vairs ne goda, ne vārda. Un pilnīgi vienalga ir arī tiem dažiem profesionāļiem (headhunter_iem), kam esi lūdzis palīdzību darba meklējumos, pat sliktāk, viņi tevi ievērtē kā lūzeri (loser), un tu netiec pozīcijā, kurā tiktu, ja nebūtu jautājis iespēju, un nebūtu stāstījis patiesību, jo esi Melnajā Sarakstā – izdedzis. Pati vainīga! Tu esi paļāvies, ka būs atbalsts, ceri, jo apzinies, ka esi darījis pēc sirdsapziņas, un ir tā, kā ir, bet… Sapratnes vietā ir tie, kas izliekas nepazīstam, nedod Dievs, šitā sērga lipīga!

Darba Tirgus vs Darbaspēka Uzpircēji

Darba meklēšana. Lasi, pēti, meklē, seko līdzi, šķiro, n-to reizi pārstrādā CV, sūti, uzjautrinies, kliedz spilvenā, neizproti. Tā vietā, lai apstātos, turpini sevi, izdedzināto, dedzināt tālāk. Apvienotie darba apraksti – divi amati vienā, trīs, pat četri vienā. Tev pašai ir tā sfēra, kurā tu saproti, kas rakstīts nerakstītajā zemtekstā. Tā šobrīd ir darba tirgus norma un ieguvējs tas uzņēmējs, kam pietiek nekaunības šo visu iepakot un pasniegt kā “unikālu izaugsmes iespēju” un “ExtraMile sasniegumiem” (nez kur es šo jau tikko dzirdēju?), bonusā piedāvājot “kafiju par brīvu”. Par šo šad tad izpaužos Linkedinā.

Tad vēl atkrīt tie, kas uzskata, ka nespēs tevi apmaksāt. Arī tie, kas pārliecināti, ka paņemt Millennial bez pieredzes un izdrāzt kā karoti no koka, atbilstoši standartam, ir lētāk un ērtāk, kā cīnīties ar ambiciozu kundzīti, kas, visdrīzāk, lieto pogu Nokia un raksta vēstules ar roku. Kāda biznesa konsultante man ieteica “iztīrīt” Linkedin profilu, jo izskatoties pēc darba devējas, ne ņēmējas… labi, ka neieteica matus pārkrāsot.

Interesantāks ir riņķa dancis ar atlasi un darba intervijām. Viena lieta ir izstumt cauri CV, kur tos nopietnai kompānijai šķiro HR vadītājas meita (!!), jo “man tak nav laika, labi, ka pamanīja Tavu uzvārdu” vai kāds atlases “zaķis” (sekretāre vai drauga draudzene) norok tāpēc, ka vispār nesaprot – “a kas tas tāds jums tur rakstīts?”. Otra lieta tik līdz nākamajai kārtai, mājas darbam. Tie visi ir ar konkrētu mērķi, pat, ja nepieņems, smadzeņu resurss neies zudumā, jeb perfekti atstrādāta bezmaksas ideju un prezentāciju banka. Tikai viens darba devējs man pajautāja, vai nekas nav iebilstams, ja būs jāizpilda uzdevums pēc konkrētiem faktiem, bet, šoreiz … bez maksas. Pats iespaidīgākais ir bijis 2×4 h mana laika, kas uzskaitīts stresa situācijā ar hronometru… Varētu padomāt, ka pretendēju uz kādu NBS specvienības pozīciju. Why not?

Darbs kā verdzība vs darbs kā pašrealizācija

Ok. Tu tiec cauri tam. Tiec cauri intervijai. Tu izturi dīvainus psiholoģiskos testus, kad sāc šaubīties par paša jautātaja psiholoģisko stāvokli. Tu jau tūlīt, tūlīt parakstīsi vienošanos, jau ņem pildspalvu un tad atskan: “Jā, cita starpā mums ir noteikumi un prasības attiecībā uz Tevi”:

• Tev nedrīkst būt savs ienākumu avots!
• Tu nedrīksti lasīt lekcijas un savas zināšanas nodot citiem!
• Tu nedrīksti sniegt privātas konsultācijas un piepelnīties citur!
• Tu nedrīksti piedalīties jebkādās aktivitātēs, kas nav saistībā ar mums!
• Lai kaut ko sasniegtu, Tev jāsāk no nulles (manā vecumā ar manu pieredzi, really?)!
• Atalgojums? Ak, jā, “šobrīd, pagaidām” minimālais, pārējais kā “bonuss” atkarībā no komandas snieguma.
• Manas tiesības? Respektīvi, cik lielā manā kontroles vai ietekmes zonā ir komanda, lai es tiktu pie tā “bonusa”? Nekādā..
• Darba laiks? Stingri reglamentēts, starp citu, pieņemts, ka pusdienas ēdam uz vietas (!) un darbā ierodamies 30 min pirms darba laika!
• Uz naivo jautājumu, kas nodrošina pusdienas, atbilde – paši nesam no mājām, pie datora galda vietas gana, un izmantojam paši savus traukus, ak, jā mikrene mums nav. Pat neiebilstu, ka vēlos kaut ko siltu..
• Labā ziņa, brīvdienās gan varot darīt ko gribot, nevajagot neko nevienam teikt, bet pirmdien laikā un svaigai jābūt darbā.. Nesapratu, joks, vai kā?

Ok. Atziņa – no nākotnes stāsta par family esmu nokļuvusi atpakaļ sociālismā, jeb darbs un verdzība nav viens un tas pats. Ieguvums? Lepnums par sevi, ka esmu “tik bīstama”, ka darba devējs saskatījis konkurenti, ja lasīšu lekcijas.

Velns nav melns

Ir arī lielie uzņēmumi, starptautiskās kompānijas, bankas un citas organizācijas, kur sistēma ir sakārtota. Atlase notiek nepazemojot pašcieņu, jā, tā nav tik aizraujošs un privāts dialogs, kā mazajos, saproti, ka esi tikai kandidāts Nr369, bet pa vidu neviens neatļaujas jautāt reālo dzīves vietu, ģimenes stāvokli, apgādājamo skaitu, nākotnes plānus (lasi – grūtniecību) vai sakrālos jautājumu “Vai ticat augstākiem spēkiem?”, “Kāda jums ir attieksme pret jogu?”. Tie ir pilnīgi citi spēles noteikumi, citas karjeras iespējas, izaugsme, jā, un citas prasības. Vairs nav stāsts par soft un hard kompetencēm, bet par tevi kā par personību, vai tu atbilsti uzņēmuma kultūrai un vai runā (domā) mātes uzņēmuma īpašnieku valodā. Un “tas jautājums” –  cik gadu tev ir pieredze lielā, starptautiskā kompānijā.. Fail…

Te, protams, aprakstīti ir tikai spilgtākie piedzīvojumi, pa vidu ir bijis arī kaut kas, ne šis un ne tas. Bet, vai es gribu to, kaut ko, nezinu ko, pelēko? Tak nē. Un šī ir vieta teikumam par cilvēkiem, ko esmu ieguvusi šajā spēlē, tiem, kas man uzticējās, zinot, ka nepievilšu un tiem, kam varu uzticēties es, jo zinu, ka nepievils, un tiem, kas ir tik pašpietiekami, lai būtu beyond the horizon (ārpus rāmja) nosodījuma un vērtējuma, tiem, kas vienkārši ir Cilvēki.

Laika transformācijas telpa

Tikmēr, kamēr izdegšanas sindroms nav “izārstēts” un tu mēģini atdzimt kā iekārojams krāšņais Fenikss, pie reizes meklējot darbu pie kāda, tu atrodi pavisam ko citu – darbu pie sevis un savu vietu šajā pasaulē, lai dzīvotu saskaņā ar sirdsbalsi, savu Misiju. Misija nav jāsāk no nulles, tas ir dzīves Ceļš. Un Misijai dažkārt pat algu nevajag, tai pietiek vienkārši ar baudu. Lai viss izdodas – es ne tikai ticu, bet zinu, jūtu, redzu, ka var citādi, un var tā, ka tu paliec tu pats un esi pilnā saskaņā ar sevi. Jo tikai tad, kad tu esi pilns, tu vari dot citiem, jo no pilnības tev ir ko dot.

*Visi tēli ir reāli, un, ja kāds sevi šeit atpazīst, tad,  jā tas esi Tu! 🙂 Es nesolīju klusēt.