Komunikācija – starppersonu lomas

Starppersonu lomas

Lielā mērā jebkura projekta panākumus vai neveiksmes nosaka veiksmīga vai mazāk veiksmīga komunikācija, starppersonu lomas un attiecības, kādas valda starp projektā iesaistītajām personām. Savstarpējās attiecības atkarīgas no transakcijas, jeb personu mijiedarbības. Transakcija ir jebkura uzvedība, kura izsauc atbildes reakciju.[1]

Komunikācija – starppersonu lomas

Apzināta cilvēka rīcību nosaka viņa Ego un tas, cik veselīgi viņš uztver to, ka mēs visi, pilnīgi visi,  ikdienā spēlējam lomu spēles.

  • Es esmu es, tad, kad es esmu ar sevi; es esmu vidē, kurai pilnībā uzticos; es esmu starp cilvēkiem, kurus cienu;
  • Es esmu tas, ko tu no manis sagaidi; esmu tajā vidē, kur man tādam jābūt; vai, ja rūpējos par savu statusu, tēlu vai drošību.

Piemēram,  lomas ikvienai sievietei var būt: sieviete, māte, draudzene, kolēģe, sekretāre, amatpersona, utt. Tāpat jebkuram vīrietim ikdienas loma var būt: mīļotais vīrietis, draugs, tēvs, čoms, politiķis, hokejists, utt.

Trīs lomas, kuras spēlējam ikdienā

Ikdienas komunikācijā pēc Eric Berne izšķir trīs starppersonu lomas: Bērns, Vecāks, Pieaugušais.

Pieaugušais

Jebkuru lietu uztver loģiski, saprātīgi, balstās uz faktiem, un argumentiem. Emocijas ir minimālas, galvenais ir prāts, zināšanas, kompetences, prasmes. Apzināta cilvēka rīcība, atrašanās šeit un tagad. Tikai šajā stāvoklī iespējams paskatīties arī pašam uz sevi no malas.

  • Adekvāts Pieaugušais – objektīvs novērtējums, iespējama paškritika vai adekvāts prieks par sasniegumiem;
  • Vecs Rūķis – līdzīgs datoram, maz emociju, nav empātijas, nesatricināms, pat auksts vai nīgrs.

Vecāks

Kritizē, slavē, novērtē, nosoda, pamāca, dod padomus vai izrāda rūpes par otru cilvēku. Uzvedības modelis veidojas bērnībā, kā sākotnēji mehāniska, vēlāk neapzināta atdarināšana, vēlāk kā kopēta uzvedība. Vecāku lomā cilvēks ir ļoti emocionāls, kategorisks, pašpārliecināts, uzspiež savu taisnību. Tomēr, ja cilvēks nespēj ieņemt vecāku lomu stāvokli, tas nozīmē, ka viņš nespēj ne aizrādīt, ne izrādīt gādību par otru cilvēku.

  • Lielā Mamma – strādīgs, kategorisks, svarīgi just varu pār citiem, atbildīgs, nospiedošs, uzmācīgs;
  • Pasaules Glābējs – tik izpalīdzīgs un lipīgs, ka otrs jūtas nevarīgs, nespējīgs, vai pat  pazemots.

Bērns

Raksturīgas spontānas, emocionālas reakcijas, izturas kā Bērns 5 – 6 gadu vecumā, atgriešanās bērnībā emocionālā un psiholoģiskā ziņā.

  • Dabas Bērns – tāds, kā tas dots no dabas, temperaments, emocionalitāte, nevaldāmība, baudkāre;
  • Mazais Profesors – topošais Pieaugušais. Jau vairāk racionālas domas, kreativitāte, intuīcija, radošums;
  • Pielāgojies Bērns – cenšas ievērot visas prasības. Veidojas Vecāka loma, paklausīgs, neuzņēmīgs, bailīgs.

Starppersonu lomas – piemērs

Pieaugušais: „Saki lūdzu, cikos un kādā formātā tu šodien iesniegsi sagatavotos materiālus? Kā zini, pēc dažām stundām ir projekta gaitas atskaite pasūtītājam.”

Bērns: „Tev šodien slikts garastāvoklis?! Es šonakt vispār neesm gulējis, paskaties kāds es izskatos, liec man mieru!”

Vecāks: „Mīlīši, mieru, tikai mieru, gan jau viss būs labi, gan jau kaut ko izdomāsim…”

Pieaugušais: „Tomēr man nepieciešama informācija, kuru tu apņēmies sagatavot pirms mēneša.”

Aizvainots Bērns: „Nuu, ko tu uzkasies! Es taču jau teicu, ka slikti jūtos, un vispār – man sāp galva! Necilvēks!”

Gādīgs Vecāks: „Es padomāšu, varbūt varam pārcelt tikšanos un citu nedēļu. Un vispār – dzīvē notiek arī sliktākas lietas..”

Jautājumi paškontrolei: Kas notiks ar projekta gaitu? Kam taisnība? Ko darīt tālāk?

Starppersonu komunikācija

Ja cilvēkam nav psiholoģisku problēmu, viņš lomas maina. Tomēr, dažreiz cilvēks iestrēgst kādā lomā. Iestrēgšana var būt divējāda:

  • Neapzināta – ir izveidojies zināms pieradums un uzvedības modelis, piemēram „mūžīgais Bērns”; “nelabojamais Rūķis”
  • Apzināta – tā ir manipulācija, jo cilvēks rīkojas tā, kā viņa ir izdevīgi un skatoties pēc tā, kādu labumu viņš iegūst šādas rīcības rezultātā.

Pozitīva komunikācija

Produktīvas attiecības iespējamas tikai vienā līmenī (Pieaugušais), vai arī tajā, kādas lomas izvēlamies spēlēt. Ja cilvēks lomu uzņemas apzināti (manipulācija), nav jābrīnās, ka tevi (kā Bērnu), nemitīgi kāds mēģina nopērt vai pamācīt (Vecāks). Vai arī no tevis (Vecāks), pieprasa atbildības uzņemšanos ikvienā situācijā, jo partneris (Bērns) pilnībā to novēlis uz otra pleciem.

Objektīva starppersonu lomas komunikācija iespējama tikai tad, ja runā ar sev līdzīgo, vai piesaista sev vēlamo.

  • Pieaugušais = Pieaugušais;
  • Bērns = Vecāks;
  • Vecāks = Bērns.

Kur rodas konflikts?

Kāpēc rodas neizpratne, aizvainojumi, vai konflikti? Tāpēc, ka Apzināta cilvēka ziņā ir saprast, pieņemt un izšķirt šīs lomu spēles. Ja redzi, ka tavā priekšā ir aizvainots Bērns, nav jēgas runāt ar viņu no Pieaugušā skatu punkta. Skaidri redzams, ka ar tevi manipulē (skatīt piemēru), tas nozīmē, ka tu vari iegūt, ja spēlēsi viņam pretim kā gādīgs, rūpīgs Vecāks, un līdzjūtīgi pajautā, kāpēc viņš šonakt negulēja, pat piedāvāsi savu palīdzību un…kā domā atrisināt situāciju.

Risks parādās tajā apstāklī, ka Bērnam var iepatikties būt Bērnam, un nākamajā reizē, kad mēģināsi ar viņu komunicēt no Pieaugušā skatu punkta, ja viņam būs izdevīgi, cilvēks var atkal „ieslēgt” neko nesaprotošo Bērnu, un izvairīties no atbildības, vai arī pēkšņi pārvērsties fūrijā – kategoriskā Vecākā.

Ilustrācija: www.mercadorible.com


[1] Teorijas pamatlicējs Eriks Berns, teorija saistīta ar cilvēku attiecībām. Eric Berne (1910 – 1970) was a Canadian-born psychiatrist best known as the creator of transactional analysis and the author of Games People Play.