Melu psiholoģija ir neatņemama cilvēku saskarsmes un sociālo attiecību sastāvdaļa, jo melošana sastopama ikdienā. Ir vērts zināt, kāpēc cilvēki melo – dažkārt melošana tiek izmantota, lai izvairītos no konflikta, citreiz melošana palīdz manipulēt vai izvairīties no atbildības, bet dažkārt melošana palīdz aizsargāt sevi. Kā saprast, ka cilvēks melo, un kam vispār var ticēt?

Vai visi melo vienādi?

Melošana pēc definīcijas tiek uztverta kā kaut kas slikts, un klasiskais apzīmējums, ko nākas dzirdēt, par cilvēku, kas melo ir “patoloģisks melis”, tomēr šādi melo tikai daļa cilvēku.

• Patoloģiskie meļi – melošana ir dzīves veids, smadzeņu darbības mehānisms, kas nosaka attiecīgo uzvedības modeli, ne tikai kā ieradums, bet arī viņi paši tic saviem meliem (sociopāti un narcisi). Lielākoties te var runāt arī par manipulāciju – meli tiek izmantoti, lai kontrolētu citus un gūtu kādu labumu.
• Komforta meļi – melo tad, kad tas ir ērti, pašiem izdevīgi, lai piesaistītu uzmanību vai izvairītos no negācijām, kā arī pašaizsardzības nolūkā – no soda vai nepatīkamām sekām. Komforta meli ir arī izdevīgi, lai piesaistītu uzmanību, krāšņi izstāstītu notikumu, spilgtinātu vai biezinātu krāsas. Rada ilūziju par vēlamo, īstermiņā saglabājot attiecības. Ilgtermiņā veicina uzticības zudumu.
• Impulsīvie meļi – melo spontāni, bez lielas plānošanas vai aprēķina, bez apzinātas vēlmes manipulēt vai gūt sev labumu: “Tā vienkārši gadījās”. Šādi izvairās no problēmām un izskatās labāk citu acīs. Cēlonis meklējams bērnībā, radies sev ērta “izdzīvošanas modeļa” pielāgošanā un kļuvis par ieradumu, ja piesedz citu ieradumu (“Esmu jau ceļā, tūlīt būšu!”). Ilgtermiņā citi pieņem, ka šim cilvēkam nevar ticēt un samierinās.
• Stratēģiskie meļi – apzināti meli ar konkrētu mērķi kaut ko iegūt sev – varu, ietekmi, labumu, situācijas kontroli. Meli tiek apzināti plānoti un shēmoti (krāpnieks, intrigants). Arī pašapliecināšanās, jo melo, lai izskatītos labāks vai gudrāks citu acīs. Stāstu uztur tam pievienojot citus stāstus un veido melu tīklu. Meli tiek kombinēti ar manipulāciju un emocionālo ietekmēšanu. Šis melis ir pārliecinoši labs aktieris un izprot cilvēku psiholoģiju.
• Sociālie meļi – melo, lai pielāgotos cilvēkam, saglabātu labvēlīgu situāciju, harmoniskas attiecības, piekristu vai uzturētu vēlamo viedokli. Tie ir pieklājības vai “baltie meli”, jo mērķis nav maldināt ļaunprātīgi, bet kaut ko nogludināt vai saglabāt.
  Palīdz uzturēt labas attiecības un izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem. Var radīt neīstas attiecības, kas rezultējas drāmā.

Vai melošana ir psihopātijas pazīme?

Par “psihopātiju” pieņemts uzskatīt novirzes no normas. Šajā kontekstā jāņem vērā, ka ir vēl divi parametri, kāpēc cilvēki melo. Lieliski melo sociopāts – cilvēks ar personības traucējumiem, profesionāls manipulators, aukstasinīgs emocionālais bende, bez empātijas vai vainas sajūtas, kā arī narciss – arī cilvēks ar personības traucējumiem, uz sevi vērsts egocentriķis, kurš pieprasa uzmanību un apbrīnu, arī bez empātijas pret citiem.

Melošana – kā atpazīt melus?

Universālas metodes, kas garantētu melu atpazīšanu, nav! Par meliem neliecina ne sakrustotas rokas vai kājas, ne deguna berzēšana, ne plauksta, kas aizsedz muti, pat ne izvairīšanās no acu kontakta. Šīs pazīmes ir cilvēka autopilots, kas visbiežāk saistītas ar viņa personības tipu.
Tomēr, ir vairāki signāli, kas var norādīt uz melošanu:

• Ķermeņa valoda – izvairīšanās no acu kontakta, nervozitāte, pēkšņas kustības, šūpošanās, bēgšana telpā, izvairīšanās.
• Balss izmaiņas – paātrināta runa, pārāk lēna, neskaidra valoda, stostīšanās, parazītskaņas, vai balss tembra izmaiņas.
• Pārlieku detalizēta vai pārāk nenoteikta atbilde – pārāk daudz informācijas vai tieši pretēji – izvairīšanās no konkrētām atbildēm, aizplūšana no tēmas, neatbildēšana uz konkrētiem jautājumiem. Pie šī arī detaļu neatbilstība, pretrunīgi fakti.
• Fiziskas reakcijas – svīšana, sejas apsārtums, nervozi smiekli, balss aizsmakums, citas nekontrolētas spontānas izpausmes.
• Emocionālas reakcijas – agresija, jeb uzbrūkoša pozīcija, otra nelaišana pie vārda, vai pretēji, drāma, nelaimīga upura stāsts, un apstākļu vainošana.

Melu psiholoģija – kam ticēt?

Lai saprastu, vai var ticēt cilvēkam, svarīgi pievērst uzmanību viņa uzvedības modelim. Ja cilvēks bieži maina savus stāstus, sniedz pretrunīgu informāciju vai izvairās no konkrētām atbildēm, iespējams, viņa teiktais nav pilnībā patiess. Uzticamība tiek būvēta ilgtermiņā, un cilvēka vārdiem ir jāsaskan ar viņa darbiem.

Lai gan ne vienmēr ir iespējams noteikt, vai kāds melo, kritiska domāšana un vērīgums pret detaļām var palīdzēt vismaz secināt, ka kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt.

• Uzticies intuīcijai – ja kaut kas šķiet aizdomīgs, tad tas ir aizdomīgs. Izmanto savas emocionālās inteliģences kompetences.
• Pārbaudi faktus – ja informācija šķiet neskaidra, nepilnīga vai pārspīlēta, meklē uzticamus avotus.
• Vēro ilgtermiņā – ja melošana atkārtojas, tas var liecināt par apzinātu melošanu. Skati meļu “klasifikāciju”.
• Mācies jautāt – ja cilvēks melo, viņš izvairās no tiešām atbildēm. Viens precīzs jautājums ir viena skaidra atbilde.
• Analizē loģiski – emocijām un subjektīvām sajūtām “tā nevar būt!” vai “viņš taču tāds simpātisks un labs cilvēks!” nav vieta. Atdali objektīvo no subjektīvā.